Malienas pagastā nesen ir izveidota pensionāru kopa un tās vadīšana uzticēta Valentīnai Mazkalnei. Viņa atzīst, ka doma par šādas kopas dibināšanu radās neplānoti un nejauši.
Malienas pagastā nesen ir izveidota pensionāru kopa un tās vadīšana uzticēta Valentīnai Mazkalnei. Viņa atzīst, ka doma par šādas kopas dibināšanu radās neplānoti un nejauši.
“Alūksnes rajona pensionāru apvienības priekšsēdētāja bija lūgusi Malienas pašvaldībai, lai uz apvienības sapulcēm atbrauc arī kāds pensionāru pārstāvis no Malienas. Pašvaldības vadītājs uzrunāja mani, lai uzzinu jaunāko informāciju un pastāstu to pēc tam Malienas pensionāriem. Piekritu, jo man nekad nav bijis grūti izlīdzēt savam pagastam. Ar laiku mani šajās sapulcēs sāka uzskatīt par savējo. Pārrunāju to ar pagasta sociālo darbinieci Janīnu Čugunovu, kas rosināja veidot atsevišķu Malienas pensionāru kopu. Tā arī izdarījām,” atceras Malienas pensionāru kopas valdes priekšsēdētāja V.Mazkalne.
Pensionāri jūtas aizmirsti
Pirmajā Malienas pagasta pensionāru tikšanās reizē V.Mazkalne pastāstīja par to, kas notiek rajona pensionāru apvienībā, pagasta sociālā darbiniece – par pabalstu sistēmu, pārrunāja arī par pensiju piemaksām ar 2006.gadu.
“Šādas tikšanās pensionāriem ļauj mazināt ikdienas pelēcību un veidot savu dzīvi interesantāku, jo ir pensionāri, kas dzīvo tikai mājās. Tiekoties varam pārrunāt dažādas aktualitātes. Diemžēl tagad dzīves dārdzība ir ļoti liela. Pensiju lielums un to indeksācija nesedz pat pusi no pašreizējās dārdzības. Taču pensionāriem vissvarīgākais ir veselība, kam tērējam ļoti daudz līdzekļu. Mums ir jāatbalsta arī citu Latvijas pensionāru aktivitātes. Vienam to ir grūti izdarīt, bet, ja esam neliela pensionāru kopa, jau ir vieglāk, jo varam sevi pārstāvēt un iesaistīties pensionāru labklājības veicināšanā. Diemžēl tagad tā dīvaini iznāk, ka par visu ir jācīnās un jāmaksā, bet, ja to nedara, tad arī nekā nav,” saka V.Mazkalne.
Viņa neslēpj, ka patlaban pensionāri Latvijā jūtas aizmirsti un izstumti no sabiedrības. “Man bērnībā mācīja vienmēr būt godīgai, bet, raugoties, kas notiek Latvijā, kur ir tik daudz miljonāru, rodas jautājums: kur palicis godīgums? Būsim skarbi – tiek uzskatīts, ka no pensionāriem nav labuma sabiedrībai, lai gan viss, kas tagad Latvijā ir, ir mūsu paaudzes darba augļi, ko saņēma nākamā paaudze. Tā tas ir iekārtots visā pasaulē. Arī Malienas pensionāri jūtas dažādi – tas atkarīgs no tā, kā kuram no viņiem klājas, kādas ir vecumdienas un attiecības ar bērniem. Tajā pašā laikā ir pensionāri, kas palīdz saviem bērniem, ja tiem ir grūtības ar darbu. Manuprāt, agrāk pensionāriem bija aktīvāka sabiedriskā dzīve, bet tagad iesaistīšanos dažādos pašdarbības kolektīvos arvien vairāk nomāc materiālās problēmas,” norāda V.Mazkalne.
Ir sava valde
Malienas pensionāru kopā aicināti piedalīties tie, kam ir interese risināt pensionāriem aktuālas problēmas. Kopai ir ievēlēta arī sava valde septiņu cilvēku sastāvā. Valdes priekšsēdētājas vietnieks ir Imants Dravnieks, bet arī citiem ir uzticēti atbildīgi pienākumi. Par kultūras jautājumiem atbildīga ir Smaida Oliņa, protokoliste ir Ausma Rēdele, atbildīgās par sociālo jautājumu risināšanu ir Valda Baltā un Biruta Ertmane, bet Jānis Zihmanis ir atbildīgs par sadarbību ar presi.
“Trīs galvas ir gudras, bet septiņas – vēl gudrākas. Ja valdē ir vairāk locekļu, ir arī vairāk dažādu viedokļu un ierosinājumu, varam pilnvērtīgāk strādāt,” ir pārliecināta V.Mazkalne.
Malienas pensionāru kopas dalībnieki jau ir bijuši vienā kopīgā ekskursijā uz Rūjienu, pa ceļam apskatot arī citas interesantas vietas. “Ekskursija bija ļoti jauka. Ķoņu dzirnavās mums izrādīja apkārtni, pacienāja ar tēju un sarīkoja orientēšanās sacensības. Apmeklējām saldējuma ražotni Rūjienā, kur bija iespēja degustēt 17 šķirņu saldējumus. Apmeklējām šinšillu fermu un pēc tam – strausu fermu, kā arī atpūtas kompleksu “Mazais Ansis”,” priecājas V.Mazkalne.
Trūkst medicīnas darbinieka
Viņa uzsver, ka Malienas pensionāru kopas dalībnieki centīsies būt aktīva organizācija un nesēdēs, rokas klēpī salikuši. Viņi ir apņēmušies pārstāvēt Malienas pagasta pensionārus, kur tas būs nepieciešams. Ir iecere iespēju robežās piedalīties arī labdarības pasākumos.
“Malienas pensionāriem lielas galvassāpes rada tas, ka tikai vienreiz nedēļā uz pagastu atbrauc medicīnas darbinieks, turklāt reizēm arī neatbrauc, ja gadās kāda problēma. Taču, ja kādam pensionāram paraksta injekciju kursu, pie kā lai viņš iet? Ja ir savs autotransports, var izbraukāt uz Alūksni, bet ja nav? Par to esam jau runājuši ar pagasta padomes priekšsēdētāju, bet arī pašvaldība var palīdzēt tikai savu iespēju robežās – pagasts ir mazs, un līdzekļu arī maz. Mums gribētos, lai vismaz divas vai trīs reizes nedēļā ir iespēja Malienā apmeklēt medicīnas darbinieku. Protams, vislabāk būtu, ja Malienā dzīvotu kāda medicīnas māsa, kuru iedzīvotāji varētu sastapt vajadzības gadījumā,” klāsta V.Mazkalne.
Viņa uzsver, ka otrs būtisks jautājums Malienas pensionāriem ir par ceļu attīrīšanu no sniega ziemā.
“Ķūderos dzīvo tikai pensionāri, turklāt daudziem no viņiem ir būtiskas veselības problēmas. Pašvaldība vienmēr ziemas laikā attīra no sniega pašvaldības ceļus, tomēr gadījumos, kad nepieciešams, pensionāri varēs zvanīt mūsu pensionāru kopas atbildīgajām par sociālajiem jautājumiem un lūgt pēc palīdzības, ja mājas ceļš līdz pašvaldības ceļam būs aizputināts,” saka V.Mazkalne.
Mūžu veltījusi pedagoģijai
Pati V.Mazkalne visu mūžu ir strādājusi par matemātikas skolotāju, savulaik absolvējusi Skolotāju institūtu Cēsīs, tad – augstskolu. Pirmā darbavieta bija Mālmuižas skola Gulbenes rajonā, pēc tam – Malienas pamatskola. “Matemātika ir trakoti foršs priekšmets! Tagad, piemēram, ir daudz iebildumu par vēstures mācīšanu skolās, jo ir dažādi viedokļi, kā to labāk darīt. Taču matemātikā nekas nemainās,” saka V.Mazkalne.
Ilgo darba gadu laikā viņai ir bijušas daudzas audzināmās klases. “Vēl tagad ļoti mīļa man ir audzināmā klase, kas absolvēja pamatskolu 1979.gadā. Tagad, pēc 25 gadiem, viņi man sarūpēja ļoti patīkamu pārsteigumu – atbrauca nebrīdinot un aizveda uz iepriekš rūpīgi izplānotu klases absolventu ballīti. Tas bija jauks pārsteigums. Kopā ar audzināmajām klasēm esmu bijusi daudzās ekskursijās Latvijā. Nākamvasar noteikti braukšu uz Limbažiem, kur paredzēta tikšanās ar augstskolas kursabiedriem,” saka V.Mazkalne.
Iespējams, ka daudziem viņa bija nejauka skolotāja sava prasīguma un stingruma dēļ.
“Kad uzkāpu kādam uz astītes, biju sliktā. Tiem, kas labi mācījās un brauca uz olimpiādēm, biju laba. Viņi man teica “paldies” tad, kad mācījās vidusskolā un saprata, cik nozīmīgas ir pamatskolā gūtās zināšanas. Tagad skolās ir tā – ja gribi, mācies, negribi – nemācies. Tolaik, kad es biju skolotāja, par katru cenu katram skolēnam bija jāiemāca arī matemātika. Manuprāt, agrāk skolotāja darbs bija interesantāks,” vērtē pensionētā skolotāja.
Malienas pamatskolā viņa nestrādā kopš 1999.gada vasaras.
V.Mazkalne atzīst, ka, pārtraucot strādāt algotu darbu, bija dažādas izjūtas.
