Alūksnietei Ievai Bistrovai jau gandrīz gadu dzīvoklī mīt mīļdzīvnieciņš – pundurauntrusis Lucija.
Alūksnietei Ievai Bistrovai jau gandrīz gadu dzīvoklī mīt mīļdzīvnieciņš – pundurauntrusis Lucija.
“Viņu nopirkām eksotisko dzīvnieku izstādē Alūksnē pagājušajā rudenī. Žurnālos daudz biju lasījusi, ka truši mīt dzīvokļos. Nolēmu, ka arī es vairāk vēlos trusi, nevis suni vai kaķi. Tagad droši varu teikt – mana izvēle ir bijusi pareiza un nemaz nenožēloju, ka nopirku pundurauntrusi,” saka Ieva.
Arī truša uzturēšana, salīdzinot ar citiem mājdzīvniekiem, ir vienkāršāka. “Viņas ēdiens ir pieticīgs. Galvenokārt tā ir zāle, ēdienkartē obligāti jāiekļauj arī siens un ūdens. Lucijai patīk grauzt lazdas, kļavas, ābeles un ozolu zarus, cietu maizīti un graudiņus. Viņa ēd arī burkānus un kāpostus. Īpašs gardums ir kāpostlapas un saldējuma vafeles. Lucijai garšo arī saldumi, bet tos viņai nedrīkst dot. Arī konfektes ir kaitīgas. Sienu trusim vajag maz – trīs nastas pa ziemu pietiek. Viņai nedrīkst dot slapju zāli,” stāsta Ieva.
Ja tur mājās suni, tas ir jāved pastaigāties, ar trusi šo problēmu nav. “Viņš ir tikpat mīlīgs kā citi mājdzīvnieki, bet ar to vajag darboties. Trusim var daudz ko iemācīt, viņš pēc dabas ir gudrs dzīvnieks. Esmu dzirdējusi, ka var iemācīt, saimniekam čības pienest. Esam radinājuši Lucijai lietot tualeti. Tad, kad viņu atveda, tā neko neprata. Laba Lucijas īpašība ir klusēšana. Viņa nerej, neņaud, nečiepst, ar viņu var parunāties un zināt, ka nerunās pretī. Lucijai patīk, ja viņu glauda un runājas, bet nepatīk, ja ņem klēpī. Citiem trušiem tas patīk. Domāju, ka tas atkarīgs, kā no mazotnes dzīvnieks ir radināts,” atzīst Ieva.
Lucija interesanti guļ. “Viņa visā augumā izstiepjas uz grīdas. Gultā Lucija neguļ, viņai patīk savā būrī. Kad pirmo reizi atnesām mājās, viņa ar lielu blīkšķi nogāzās zemē un gulēja. Vasarā Lucijai patīk palīst zem vannas, jo tur ir vēsāks. Lai turētu trusi, temperatūra nedrīkst būt zemāka par plus desmit grādiem. Laukā mēs viņu nevedam, jo baidāmies no suņiem,” skaidro Ieva.
Viņa atzīst, ka nav vienīgā ģimene, kas pilsētas dzīvoklī tur trusi. “Man mājās ir arī kāmītis, bet viņiem katram ir sava vieta. Ja satiekas, ķīviņu nav, jo attiecības ir neitrālas. Lucija dara arī blēņas, viņa grauž tapetes. Savu saimnieci Lucija pazīst. Dodoties ceļojumā, viņu var ņemt līdzi, bet, ja atstāj mājās, vismaz reizi dienā kādam viņa ir jāaprauga un jāpabaro,” saka Ieva.
Tagad Lucijai ir pieci bērniņi. “Trusēniem ir deviņas nedēļas. Četriem no viņiem meklējam saimniekus, kas gribētu trusēnus iegādāties. Vārdi viņiem nav ielikti, tos jaunie saimnieki paši varēs izdomāt. Jau tagad var pateikt, ka katram trusēnam ir savs raksturs. Mēs sazināmies ar Truškopības biedrību Rīgā, ja kaut ko nezinām. It sevišķi to darījām tajā laikā, kad viņa gaidīja bērniņus,” stāsta Ieva.
