Veroties gaujienietē Indrā Sadovņikovā, rodas pārliecība, ka viņas dzīve skan mažorā. Seja staro smaidā, acīs sprēgā jautras uguntiņas un valoda burbuļo kā dzidrs strauts.
Veroties gaujienietē Indrā Sadovņikovā, rodas pārliecība, ka viņas dzīve skan mažorā. Seja staro smaidā, acīs sprēgā jautras uguntiņas un valoda burbuļo kā dzidrs strauts. Varbūt tā ir tikai tagad, kad viņa izjūt gandarījumu par veiksmīgi nokārtotu diplomdarba eksāmenu?
Mūsu sarunā atklājas, ka mūzika palīdzējusi Indrai tikt pāri arī dzīves melnajām svītrām. Viņa atzīst, ka tā ir kā zebra vai klaviatūra, kur melnajam taustiņam blakus ir baltais.
Tiesa, šobrīd vēl spilgtā atmiņā ir diplomdarba koncerts Trapenes kultūras namā. Kopš septembra I.Sadovņikova strādāja ar skolēnu kori un iestudēja dziesmas diplomdarba koncertam. Pagastā ir sieviešu koris, tāpēc divas dziesmas viņa diriģēja tam, tāpat arī abu koru kopā izpildītās dziesmas.
“Ir gandarījums un prieks par paveikto, jo Mūzikas akadēmijā vērtē galvenokārt izpildījuma muzikalitāti, toņu tīrību. Tas nozīmē, ka saņemt vērtējumu “astoņi” (“ļoti labi”) nav viegli. Man jāsaka milzīgs paldies trapeniešiem, jo visi bija atsaucīgi un palīdzēja, cik spēja,” atzīst Indra.
Skolēnu koris ir pateicīgs instruments
Valsts eksāmeni Mūzikas akadēmijā ir nokārtoti. Tagad vajadzēs aizstāvēt bakalaura grādu. Indra izstrādājusi bakalaura darbu “Radošo iemaņu veicināšana stundās sākumskolā”. Par to viņa neuztraucas tā, kā par diplomdarba koncertu. Augustā viņa vēl nezināja, ar kādu kori varēs strādāt. Lai gan bija iestājusies augstskolā, Gaujienas mūzikas skolā nevarēja strādāt. Tad viņai piezvanīja Trapenes pamatskolas direktors un piedāvāja strādāt par mūzikas skolotāju. Trīs reizes nedēļā iznāk braukāt, bet tas ir to vērts. I.Sadovņikova atzīst, ka ar skolēnu kori var sasniegt labāku skanējumu, tāpēc labi, ka nebija prasība gatavot koncertu ar pieaugušo kori. “Skolēnu kori var noskaņot kā instrumentu un panākt tīru skanējumu. Turpretim pieaugušajiem dažkārt liekas, ka viņi dzied pareizi, un viņi nesaprot, kāpēc neskaitāmas reizes vajadzētu atkārtot kādu frāzi,” skaidro mūzikas skolotāja.
Diplomdarba koncerts bija galarezultāts četrarpus gadu studijām. “Esmu vispārizglītojošās skolas skolotāja ar tiesībām mācīt mūziku, ieskaitot solfedžo un obligātās klavieru stundas mūzikas skolā. Iespējams, ka koncerta programmu sagatavot man bija vieglāk tāpēc, ka tādu jau nodevu pirms 30 gadiem, kad beidzu Kultūras darbinieku tehnikuma kordiriģēšanas nodaļu. Tur arī bija augstas prasības. Turklāt esmu apguvusi arī pasākumu režisores specialitāti, tāpēc tā nav sveša. Koncerts izdevās,” secina Indra. Viņai žēl, ka tēvs to nepiedzīvoja. Viņam šogad paliktu 100 gadi. Pēc koncerta Indra aizgājusi uz kapiem, domājot, ka varbūt tēva gars uz viņu noraugās no mākoņa maliņas.
Gada notikums – diplomdarba koncerts
Mūzikas akadēmija ir pabeigta. Tas ir šīgada lielākais un nozīmīgākais notikums. Iegūts ne tikai diploms, bet arī zināšanas, kuru trūka. I.Sadovņikova nav mācījusies mūzikas skolā, tāpēc vajadzēja ļoti daudz apgūt.
“Mācījos individuāli. Man palīdzēja Valmieras mūzikas skolas teorijas nodaļas vadītāja. Akadēmijas docents teica, lai beidzot paceļu galvu, jo esmu pierādījusi, ko spēju!” saka viņa. Sākot studijas, Indrai likās, ka citi studenti ir zinošāki. Visus studiju gadus viņa neatlaidīgi mācījās, kā arī pagasta pirmsskolas izglītības iestādē bija muzikālā audzinātāja.
“Sākumā baidījos, vai spēšu apvienot studijas ar darbu. Kad gāju stāties akadēmijā, biju nobijusies, ka netikšu uzņemta. Par laimi satiku Alūksnes mūzikas skolas pasniedzēju Ingu Kalniņu. Viņa mani iedrošināja rakstīt iesniegumu, un kā par brīnumu arī es tiku! Tā atlika izturēt līdz finišam,” atzīst Indra.
Dziesma pavada no šūpuļa
Decembris Indras dzīvē bijis krasu pagriezienu laiks. Pirms pieciem gadiem decembrī viņa šķīrās no pirmā vīra un pārcēlās dzīvot pagasta centra daudzdzīvokļu mājā. Tad sākās arī nedienas jeb melnā svītra. Izrādījās, ka viņai vairs nav darba Gaujienas mūzikas skolā, kur bija nostrādājusi 12 gadus. Bija jāsāk dzīve no jauna. Viņa atrada citu dzīvesvietu, sastapa dzīvesdraugu Juri un ieguva darbu.
“Reti paceļu balsi. Paraudu klusībā, vai arī sēžos pie klavierēm un spēlēju. Man ir savas kompozīcijas un dziesmas. Domāju, ka būtu pēdējais laiks ierakstīt un izdot disku. Kad vadīju ansambli, tad tas dziedāja manas dziesmas,” stāsta Indra.
Viņa smejas, ka tās bumbiņas ātri, ātri rakstās uz nošu līnijām. Kātiņus notīm velkot pēc tam, kad vajag nopietnāk piestrādāt. Melodijas dzimst atkarībā no situācijas. Indra jūt noskaņu, tiesa, labāk padodas melodijas sirdij un dvēselei. Tāda ir daudziem gaujieniešiem labi pazīstamā dziesma “Liepa” ar Ziedoņa Purva vārdiem. Viņa spēlē akordeonu pēc dzirdes, tāpēc var arī uzreiz “apspēlēt” situāciju vai kādu tās dalībnieku.
“Kādreiz lasu dzejoli, apsēžos pie klavierēm un man ir dziesma,” secina Indra. Laikam māmiņa dziesmu meitas šūpulīti ielikusi, tāpēc tā pavada visā dzīvē un palīdz. Arī tētim patika mūzika, bet dziedātāja bija mamma.
“Kad atgriezāmies no Sibīrijas, viņa mums ar brāli lika dejot un pati dziedāja,” atceras I.Sadovņikova. Toreiz viņai bija tikai četri gadi.
Adventes mūzika dzimst sirdī
Gaujienas vidusskolā Indras klase bija dziedoša un muzicējoša. Jauniete bija mūzikas pulciņa dalībniece, centās spēlēt akordeonu un pati sacerēt melodiju. Tuvākā mūzikas skola bija Smiltenē, tāpēc uz to nebija iespējams izbraukāt.
“Patiesībā daudz nebiju mācījusies, mūzika ir manī. Adventes laiks ar garajiem, tumšajiem vakariem ir sevišķi piemērots muzicēšanai. Man nav tuvas tik ierastās un bieži dzirdētās melodijas, bet tās, kas dzimst sirdī,” atklāj Indra. Viņa rada savas melodijas vārdiem, ka Ziemassvētki nāk ar prieku un cerībām, ka rīt viss būs labāk. “Es sēžos pie klavierēm, lai radītu savu mūziku un noskaņojumu, tāpēc man katru gadu svētki atnāk citādi,” saka Indra.
Skolā viņa audzēkņiem liek klausīties Ziemassvētku oratorijas, tātad nopietno mūziku. Bērni, protams, vēlas dzirdēt vieglas melodijas, tomēr skolotāja aicina ieklausīties arī citādā mūzikā un pieņemt to. “Izmaiņas notiek arī manī. Kas agrāk patika, tas vairs nesaista. Meklēju un klausos citu, galvenokārt klasisko mūziku, ērģeļmūzikas koncertus,” atzīst skolotāja.
