Ģimene. Mājas. Tajās visi: bērni, radi, draugi un ciemiņi jūtas labi. Pārkāpjot apeniešu Loču ģimenes mājas slieksni, apņem siltums. Liekas, ka ikdienas rūpes un stress paliek aiz durvīm.
Ģimene. Mājas. Tajās visi: bērni, radi, draugi un ciemiņi jūtas labi. Pārkāpjot apeniešu Loču ģimenes mājas slieksni, apņem siltums. Liekas, ka ikdienas rūpes un stress paliek aiz durvīm. Vārdos to grūti izstāstīt, bet var sajust mieru, kas ļauj atgūt spēku un enerģiju.
Runcis Frīdis mazliet piesardzīgi veras lielām, apaļām acīm, bet suns Dino priecīgi apsveic ienācēju. Saimnieki laipni aicina istabā, atzīstot, ka abi ir pilntiesīgi ģimenes locekļi. Loču ģimene ir liela. Tiesa, no pieciem bērniem mājās palikusi tikai pastarīte Anna. Vecākie bērni uzsākuši savu dzīvi, bet Ziemassvētkos, tāpat brīvdienās bieži atbrauc, lai justu ne ar ko nesalīdzināmo kopības izjūtu. “Man ģimene ir vissvarīgākā dzīvē. Sevišķi gandarīta esmu, ka mūsu bērni cits cita dēļ ir gatavi iet caur uguni un ūdeni. Ja kādam vajadzīga palīdzība, visi kā viens ir gatavi atbalstīt. Tas ir labākais apliecinājums mīlestībai,” saka Iveta Loča.
Liela bagātība – pieci bērni
Jaunāka meita Anna joko: “Cik labi, ka jums vēl esmu es!” Meitene dzimusi 18.novembrī, tāpēc viņa ir valstiski svarīgs bērns. “Apes tautas namā dziedāju svētku koncertā. Iveta man zvana – Jāni, brauc nu, jādodas uz slimnīcu,” atceras J.Ločs. Pirms Zanes dzimšanas arī bijis tā, ka gandrīz gribējuši braukt ekskursijā uz Sāremā salu, tomēr atteicās. “Toreiz sākās vētra, tāpēc labi vien bija, ka nebraucām. Ja nu tur sāktos dzemdības!” spriež Jānis. Loči nekad nav domājuši un rēķinājuši, cik bērnus vajadzētu. Cik Dievs ir devis, tik ir. Tēvs gan smejas, ka viss noticis pēc viņa plāna. Jānis pirmo gribēja meitu, tāpēc teica Ivetai – ja nebūs, mājās nevedīs. Bija! Otro, protams, vajadzēja dēlu. Pēc tam – vēl vienu puiku gribējās. Tad atkal meiteni vajadzēja, bet piekto vīrs ļāva sievai izvēlēties. “Teicu, ka man huligānu pietiek un gribu meitu,” piebilst Iveta. Tā nu ir trīs meitas un divi dēli.
Dziesmā atrod dzīvesdraugu
Vecākajam dēlam Gatim pagājušajā vasarā bija kāzas, bet vecākajai meitai Kristīnei paredzamas nākamajā vasarā. Lai Gan Iveta dzimusi Rīgā, abu vecāku dzimtā puse ir Latgale. Viņi tikās Jelgavā, Lauksaimniecības akadēmijā, kur studēja, lai iegūtu celtniecības inženiera specialitāti. Jauniešus vienoja nevis kopējas mācības, bet dziesma.
“Dziedājām ansamblī, tur tās dzirksteles kaut kā sprēgāja no viena pie otra. Un dziedam joprojām – Alūksnes katoļu baznīcas korī un arī tautas nama korī. Kad Apē vēl bija vecākie bērni, korī bija gandrīz visa ģimene,” atzīst Iveta.
Ziemassvētkos būs divi gadi, kopš reizi mēnesī katoļu draudzes prāvests Andžejs Keziks vada dievkalpojumus Apē. Kopā ar bērniem pusi dievkalpojuma apmeklētāju veido Loču ģimene. Tiesa, Loči citās svētdienās brauc uz Alūksnes katoļu baznīcu. “Kad mēs augām, tad bija citi laiki. Protams, gāju mammai līdzi uz baznīcu. Tomēr garīgo dzīvi īsti apjautām, kad bijām jau pieauguši. Apprecējāmies 1979.gadā, bet baznīcā laulājāmies 1992.gadā Lubānā,” atzīst J.Ločs. Viņš uzsver, ka nevar no Dieva gaidīt dāvanas. Kaut ko saņemt iespējams tad, ja esi devis citiem.
Ticība palīdz augt un dzīvot
Par to Jānis pārliecinājies vairākkārt, piemēram, viņš cerējis laimēt, sapircis loterijas biļetes un lūdzis Dievu, taču nekāda laimesta nebija. Toties viņam piedāvāja papildu darbu, lai būtu iespēja vairāk nopelnīt. Iveta piebilst, ka ticība ļauj vieglāk tikt galā ar sevi un sakārtot sevi.
“Vairāk aizdomājos par to, ko runāju un daru. Katram ir problēmas, bet ticība liek būt kaut nedaudz labākam,” apgalvo Iveta. Viņa esot straujas dabas. Kā petarde uzreiz var šaut ārā visu, kas neapmierina. Kopš regulāri apmeklē baznīcu, viņa jūt, ka padomā, kā jutīsies otrs cilvēks tādā situācijā. Tiesa, ne vienmēr izdodas. Kad abi brauc no baznīcas, kur attīrījušies grēksūdzē, sajūta ir tik viegla, it kā lidotu.
Arī bērni ir pārliecinājušies, ka ticība palīdz dzīvot. Viņi nespēj pat iedomāties, ka Ziemassvētkos varētu neiet uz baznīcu. “Kad pārbraucam no baznīcas, Rūķis ir jau salicis dāvanas zem eglītes. Ziemassvētku vecītis ir izņēmis vēstules no ledusskapja saldētavas, tāpēc zina katra vēlmes un licis rūķiem tās izpildīt,” skaidro Jānis.
Nepārtraukti gūst jaunas zināšanas
Jānis ir strādājis kolhozā par būvinženieri, arodvidusskolā mācījis galdniekus, bijis direktora vietnieks mācību un ražošanas darbā. Tad piedāvāja darbu, kas bija reizē hobijs. Viņš kļuva vidusskolas direktores vietnieks informātikā. Zināšanas un prasmes darbā ar datoru viņš apguva pašmācībā. Jānim vienmēr patikuši eksaktie priekšmeti un hobiji saistījušies ar tehniskām lietām. “Kādu laiku laboju radio un televizorus. Pat lūdzu sievu dzimšanas dienā uzdāvināt vecu televizoru, lai būtu, ar ko darboties,” atklāj J.Ločs. “Viņš tik ilgi čīkstēja, kamēr man apnika. Manuprāt, tā nav nekāda dāvana, bet, ja vēlas….” saka Iveta. Ne tikai tēva vārdu, bet arī datora speciālista iemaņas turpina dēls Jānis.
I.Loča bijusi Veclaicenē tautas nama vadītāja, neilgu laiku strādājusi sadzīves pakalpojumu kombinātā. Viens pēc otra dzima bērni, tāpēc darbā bija ilgāki pārtraukumi, tāpēc arī augstskolu nepabeidza klātienē. Studijas neklātienē turpināja, kad sāka strādāt par laboranti arodvidusskolā. Pēc tam kļuva par meistari, par direktora vietnieci audzināšanas darbā. Kopš 1990.gada Iveta un Jānis strādāja blakus. Kad vīrs aizgāja uz vidusskolu, viņa kļuva direktora vietniece mācību darbā. “Sadomāju vēl mācīties angļu valodu, jo nebija šā priekšmeta skolotāja. Šogad beidzu universitātes Pedagoģijas fakultāti. Tagad ir divarpus augstākās izglītības – inženiere celtniece un angļu valodas skolotāja,” smejas Iveta.
“Gandarījums ir vienmēr, kad redzi sava darba rezultātu. Kad ejam pa Alūksni, bērni brīnās, jo palaikam kāds sveicina. Parasti tie ir mūsu bijušie audzēkņi,” saka J.Ločs.
Ja Ivetai kāds studiju laikā teiktu, viņa neticētu, ka būs skolotāja. “Kaut kur jau tā virzība ir ieprogrammēta. Tā parādās agrāk vai vēlāk,” secina Jānis. Viņa vecāki arī bijuši skolotāji.
Fotografē, muzicē un tamborē.
Jānis atceras, ka pirmo fotoaparātu “Smena” viņam nopirka vecāki. Aizbrauca pie krustmātes, kur vajadzēja fotografēt kāzas. “Fināls bija tāds, ka tantes teica – vui, kas par fotogrāfu bija. Nu i bildēja, guns vien zibēja, bet bildes – nevienas,” smej J.Ločs. Viņš neatceras, kas bija par nelaimi, bet fotogrāfiju patiesi nebija. Toties vēlākajos gados fotogrāfiju sabildēts bez gala, pilni ir vairāki albumi. Tiesa, tagad lieto digitālo fotoaparātu, tāpēc attēlus var redzēt datorā, nevis albumā. Savu reizi Jānis fotografē pašvaldības vai skolas pasākumos, bet vairāk ir ģimenes bilžu.
Studiju gados Jānis apguva ģitāras spēli. Vīrietis domā, ka arī mūzika ir gēnos. Kad pie mammas sabrauca bērni, pirmais darbs bija izdziedāt visas dziesmas. Ivetai patīk rokdarbi, sevišķi tamborēt. Viņa darinājusi tamborētu altāra segu Alūksnes katoļu baznīcai.
