Lielā cieņā allaž bijusi tautas mūzika, tādēļ instrumentālās tradicionālās mūzikas latviešiem ir mazāk.
Lielā cieņā allaž bijusi tautas mūzika, tādēļ instrumentālās tradicionālās mūzikas latviešiem ir mazāk. No instrumentiem raksturīgākās ir kokle (cittautu līdzinieki – lietuviešu kankles, igauņu kanneles, somu kanteles). Vēl pie senākiem jāpieskaita daudz pašskanošo instrumentu (svilpes, stabules, klabatas, taures, āžragi, tridekšņi un citi), savukārt apmēram 17.gadsimta tautas muzikanti arsenālu papildina ar dūdām, vijoli un cītaru.
Senākais tautasdziesmu slānis skaitāms līdz 12.gadsimtam, kad vācu krustneši pašreizējās Latvijas teritorijas iedzīvotājus pievērsa kristīgajai baznīcai. Lai gan tautasdziesma netika iznīdēta, tomēr tā netika arī īpaši veicināta. Vien slavenais vācu filozofs Johans Gotfrīds Herders (1744-1803) saprot, kāda dārgumu krātuve slēpjas latviešu tautas garīgajā mantojumā.
Kopš 12.gadsimta tautasdziesmas melodiskais diapazons kļūst plašāks, intonācijas daudzveidīgākas – zūd arhaiskais ģeometriskums, pieaug izteiksmes arsenāls. 19.gadsimtā notiek latviešu zemnieku brīvlaišana. Uz skatuves parādās Vācijā pēc vislabākajiem tālaika pedagoģiskajiem standartiem skolotais latvietis Jānis Cimze (1814-1881), kurš nodibina skolotāju semināru, savāc latviešu tautasdziesmas un pēc vācu modes ietērpj tās glīti harmonizētos korāļos. Dažus gadu desmitus vēlāk grandiozu darbu sāk Krišjānis Barons (1835-1923), kuram esam pateicību parādā par runātās latviešu tautasdziesmu savākšanu un apkopošanu tematiskā katalogā.
19.gadsimta beigās aktualizējas nepieciešamība pēc latviešu tautasdziesmu sistematizēšanas. Te īpaši lieli nopelni ir Andrejam Jurjānu (1856-1922) – vienam no pirmajiem profesionālajiem latviešu komponistiem. Tieši viņš oficiāli atzīts arī par pirmās latviešu simfoniskās partitūras autoru.
No interneta materiāliem
