Laikā, kad visi runā par Ziemassvētku brīnumu, par dāvanu iegādi un gaidāmo svētku svinību norisi, ir cilvēki, kam šajos svētkos citādāk garšos piparkūkas un egļu zari smaržos pēc skumjām, kam salūta zvaigznes šķitīs kā asaras.
Laikā, kad visi runā par Ziemassvētku brīnumu, par dāvanu iegādi un gaidāmo svētku svinību norisi, ir cilvēki, kam šajos svētkos citādāk garšos piparkūkas un egļu zari smaržos pēc skumjām, kam salūta zvaigznes šķitīs kā asaras, kas no Dieva acīm izlīst tumšajās debesīs. Diemžēl pasaulē viss mēdz būt līdzsvarā – gan prieks un bēdas, gan piedzimšanas prieks un tuva cilvēka zaudējuma sāpes.
Nesen, nevienam negaidot, no dzīves šķīrās pazīstams cilvēks. Liktenis ne vienmēr ir vēlīgs, ļoti bieži tā trieciens ir negaidīts un tumšo sāpju putnu spārni pārāk cieši ieskauj mūsu sirdis. Varbūt tas notiek tāpēc, ka Dievs, mūs sūtīdams uz zemi, visus radot pēc savas līdzības, jau ir paredzējis, ka pēc kāda laika būsim viņam vajadzīgi? Vai tas ir tā, to nekad neuzzināsim, jo dzīvajiem šo cilvēka dzīves pēdējo posmu nekad nebūs lemts saprast. Līdz tam pa mūža kāpnēm ir jānoiet pašiem. Mēs šodien nezinām, kas sagaida aiz robežšķirtnes, kurai pamazām tuvojamies kopš piedzimšanas brīža. Nezinām, vai tad visapkārt būs tikai tumsa un visaptverošs klusums vai varbūt mums pieaugs eņģeļa spārni, varbūt pārtapsim kādā putnā vai taurenī, lai no jauna lidotu pretim dzīves saulei. Varbūt nāve nemaz nav dzīves vilciena galapunkts, bet tikai īss atpūtas brīdis ceļā uz citu pasauli?
Palikušajiem ir jādzīvo, neizslēdzot no sirds tuvo un mīļo cilvēku, jo neviens taču nav teicis, ka viņš neatrodas kaut kur blakus, ka neseko mūsu gaitām. Tomēr tuva cilvēka zaudējumam ir jāizsāp un jāiemācās sadzīvot ar sērām, neizliekoties, ka viss ir kārtībā. Ir jāļauj izsāpēt sirdij, paturot prātā, ka cilvēks mirst, lai dzīvotu. Tik viegli ir dot šo ieteikumu, tomēr palicējus vienmēr nodarbina viens vienīgs jautājums: kāpēc tā vajadzēja notikt? Dvēselei ir vajadzīga atbilde, jo nekas cilvēku tā nenomoka, kā neziņa, kā sauciens, kuram nav atbalss. Visam dzīvē ir savs laiks, likumsakarības un jēga, nekas tā vienkārši nenotiek. Katram ir sava misija šajā dzīvē, un, kad tā ir izpildīta, klāt atvadu laiks, kad vairāk par visu jāpatur prātā, ka cilvēks taču dzīvo tik ilgi, cik ilgi viņš ir mūsu atmiņās. Mēs ļaujam nolīt pār sevi šim atmiņu lietum un ikdienā mēģinām ieraudzīt zīmes, lai tās palīdzētu noticēt, ka tuvā cilvēka dvēsele mūs sargā. Mēs noticam pelēkam putnam koka zarā un kamenei, kas pieskaras vaigam, mēs noticam krītošām zvaigznēm un saules staram, kas šķiet apmaldījies krēslainajā istabā, noticam izgaistošiem soļiem un līdz galam neizjustiem glāstiem. Galvenais ir noticēt un atcerēties, “ka ikviens cilvēks ir dzimis debesīm, un tikai tāds tajās nonāk, kas uzņem sevī Debesis, dzīvojot uz Zemes”.
