Es šorīt jūtos kā balta lapa bez steigas un maldiem, jo esmu kopā ar prieku. Ja man kāds pajautātu, kāpēc es priecājos, nevarētu atbildēt. Vienkārši priecājos par balto sniegu, par nepiepildītām ilgām, kuras vēl var piepildīties.
Es šorīt jūtos kā balta lapa bez steigas un maldiem, jo esmu kopā ar prieku.
Ja man kāds pajautātu, kāpēc es priecājos, nevarētu atbildēt. Vienkārši priecājos par balto sniegu, par nepiepildītām ilgām, kuras vēl var piepildīties. Es priecājos par pēdām, kuras kāds ieminis vēl pirms manis. Rīts murrā kā mana kaķene, kura, pieglaudusies pie kājām, diedelē labāku kumosu. Es iedodu. Vai man žēl, ja rīts ir tik devīgs ar labām domām. Debesis raugās man sejā un skatās lejā uz sētniekiem, kuri cītīgi laiž darbā lāpstas, slotas un cenšas uzspodrināt rītu. Pretī nāk kāda no vaiga norūpējusies sieviete. Aizgriežos projām, lai cilvēkam nerodas īgnums par to, ka man ir labi. Pati sevi aprāju, ka nemāku būt nopietna. Taču drīz nomierinos.
Paldies Dievam, esmu tepat Alūksnē, un par to varu priecāties. Ārzemēs no manis strādnieks nesanāktu. Tur no manis smaidu, gluži kā bērēs vai citādās bēdās, nesagaidītu. Tāpēc es priecājos tepat. Garām aizskrien divi šuneļi. Lielākais bēg no mazākā. Tas izskatās tik jocīgi, ka iesmejos pilnā kaklā. Jau atkal kniebju sev rokā un rāju savu nesavaldību. Atcerējos psihologu teikto, ka cilvēkam par visu svarīgāka ir iespēja smelties prieku un enerģiju pašā procesā. Jāpriecājas tajā mirklī, kad prieks ir, nevis jāgaida izdevīgi apstākļi.
Soļoju pa ielu un gluži neviļus esmu nodevusies apcerei par pozitīvo domāšanu un sevis harmonizēšanu. Parapsihologs Bernards Ginters atzīst, ka tas, kā mēs domājam, vēlāk atsaucas uz ķermeni, jūtām, veselību, attiecībām, harmoniju, labklājību. Pozitīvā enerģija atgriežas atpakaļ, tāpat kā sliktie vārdi vispirms uzmeklē to raidītāju. Domām un jūtām piemīt to magnētiskā enerģija, kas pievelk līdzīga rakstura enerģiju, jo noteiktas kvalitātes vai noteiktas vibrācijas enerģija tiecas pievilkt līdzīgas kvalitātes.
Kā auglis, kā zieds manī raugās rīts. Domās aizdedzinu oranžu sveci, visa apkārtne kļūst oranža. Man kļūst silti. Pretī, priecīgi čalodami, nāk bērni. Eju garām pazīstamām mājām. Kādā ir pavērts logs, sajūtu pīrāgu smaržu. Tie ir cepti pašiem, ne svešiem. Lai rūpju smagums paliek aiz logiem, kur saule jau pamazām gatavojas velties uz rītiem. “Labrīt!” saka kāda priecīga balss. Es pazīstu teicēju. Sasmaidāmies un ejam katra savās gaitās.
Labu domu vadīta, jūtu, ka manī caur sirdi ienāk liels miers. Diena ir gaiša kā tīra lapa. Nē, gluži tāda tā vairs nav. Tajā ir ierakstīts vārds “prieks”, un tam jau aug spārni Ziemassvētku gaidās.
