Adventes laika noskaņā apciemojām Vitu Vīksnu viņas dzimtajās mājās “Kadilās” Annas pagastā. Viņai ir meitas dāvināts adventes vainags, kurā aizdedz sveces.
Adventes laika noskaņā apciemojām Vitu Vīksnu viņas dzimtajās mājās “Kadilās” Annas pagastā. Viņai ir meitas dāvināts adventes vainags, kurā aizdedz sveces.
“Mana reliģija ir savdabīga. Protams, ka Dievs ir. Tomēr uz baznīcu laikam neiešu. Manuprāt, vajag godināt labas domas un labus cilvēkus, visu labo, kas būtībā ir Dievs,” atzīst V.Vīksna.
Viņai advente ir solis pretim jaunam gaismas gadam. Cilvēkos atgriežas cerība, tāpēc tas ir jauks laiks.
Ilgus gadus dzīvodama Rīgā, dzejniece vienmēr jutusies kā lauku cilvēks. Acīmredzot tāpēc atgriezusies dzimtajās mājās. “Te es esmu iesākta. Es nāku no katra šīs zemes stūrīša, no katras pļaviņas tēva saimniecībā. Te taču viss ir pārstaigāts pēdu pie pēdas. Abi ar brāli gājām visos darbos, ko nu katrs varējām paveikt. Saimniecība nebija liela, bet visi strādājām,” atceras V.Vīksna.
Vēl arvien viņa kopj sakņu dārzu un lielo ābeļdārzu. Sevišķi vasarā darba saimniecībā ir atliku likām. Tad V.Vīksna neraksta gandrīz nemaz, izņemot dienasgrāmatu, kur katru dienu nāk klāt kāda atziņa.
V.Vīksnas gadalaiks ir rudens. Tad viņa atsāk rakstīt un atzeļ kā rudzu zaļais zelmenis. Varbūt tāpēc, ka Vita ir augusta bērns.
“Rudenī iestājas rāmums, samierināšanās, līdzsvars dabā. Mani tas nomierina. Ne tikai septembra atvasara, bet arī nomākušās dienas man patīk. Brīnišķīgas ir vakara krēslas stundas. Tajās ir tik daudz romantikas un poēzijas!” atklāj viņa.
Jā, arī pati V.Vīksna ir kļuvusi rāmāka. Tomēr vitālas enerģijas vēl esot gana. Dzejniece atzīst, ka viņā ir liels gara un gribasspēks. Tie ir palīdzējuši kritiskos brīžos izķepuroties, piecelties un iet tālāk.
“Cilvēkā ir vairāk spēka, nekā viņš domā. Vajadzīga vien prasme tos mobilizēt,” ir pārliecināta viņa.
Vienīgi pie radoša darba sevi nevar piespiest. Var piespiest ienest malku vai mazgāt grīdu, bet ne rakstīt.
“Tie, kas sevi piespiež, ir pierakstījuši pilnas bibliotēkas ar dzejoļu krājumiem, kurus neviens vairs necilā, jo tur dzejas ir ļoti maz. Nedomāju, ka esmu dzejniece. Ja mani tā nosauc, jūtos neērti. Latvieši tā iesākuši – katru, kurš uzraksta dažas rindiņas, sauc par dzejnieku. Nu nav jau tā. Latviešu literatūrā varu saskaitīt labi ja 20 dzejniekus, bet simtiem ir to, kas raksta un izdod krājumus,” uzskata viņa.
V.Vīksna visu mūžu esot daudz ko citu gribējusi – gan amatus, gan karjeru žurnālistikā, gan vīru un bērnus, tāpēc rakstīšanai atlika maz laika.
Šis viņai ir apaļas jubilejas gads, bet par to V.Vīksna nevēlas runāt. Viņai nepatīk sveikšanas un godināšanas. Iespējams, cēlonis meklējams daudzās darbabiedru un rakstnieku, aktieru godināšanās, kurās V.Vīksna izjutusi daudz liekulības.
“Negribu noliegt savus 70 gadus. Tas vēl nav nekāds liels vecums! Nosvinēju, cik vien iespējams šaurā lokā. Atbrauca meita un dēls ar ģimenēm, atnāca vistuvākie kaimiņi. Pasēdējām, un viss,” stāsta dzejniece. Uz pasākumu Alūksnes tautas namā viņa atteicās doties, aizbildinoties ar slimību. Ja nebūtu godināšanas, brauktu, bet to – ne.
V.Vīksna ir sakārtojusi jau otru grāmatu, bet nav rastas iespējas to izdošanai. “Tas nekas, lai stāv. Tas ir padarīts darbs. Tādi kārumi kā slava un gods mani sen vairs nevilina. Saprotu, ka nav tā – kāds ļoti gaida un kāro pēc maniem dzejoļiem vai stāstiem. Tiesa, pēc publikācijām “Hedvigas kundzes” avīzē gadās saņemt mīļas vēstules, ka esmu pateikusi to, ko kāds ir vēlējies,” saka dzejniece.
