Intīmi… tikai Tev Atceries, kā Tu ar slēpēm mēroji sešpadsmit kilometrus ziemas spelgoņā, lai tikai satiktu mani? Es teicu: – Tu esi muļķis! Taču patiesībā es jutu, ka nebūs labi. Tobrīd es sāku iemīlēties Tevī.
Intīmi… tikai Tev
Atceries, kā Tu ar slēpēm mēroji sešpadsmit kilometrus ziemas spelgoņā, lai tikai satiktu mani? Es teicu: – Tu esi muļķis! Taču patiesībā es jutu, ka nebūs labi. Tobrīd es sāku iemīlēties Tevī. Ārā neelpoja pat zeme, bet mums bija labi. Tu biji mans un es – tava.
Atceries, kā pirmo reizi atzinies man mīlestībā? Tu nedaudz smaržoji pēc degvīna
“????? ????” …Tas bija drosmīgi un mīļi. Mēs pastaigājāmies naktī, un nokrita pēdējā zvaigzne. Es vēlējos, lai mēs būtu kopā vēl ilgi, ilgi…
Atceries? Bet vai zini… Arī par šo mirkli jau var teikt: “Atceries?”
Siltums
Reiz atnāca ziema, kas sildīja zemi,
Mana sirds sildīja tevi.
Vēl sniedziņš balts pār zemi laidās,
Iekrita tavās rokās maigās.
Bet krusa tad pēkšņi kā nelaime tevi baida
Un savas bumbas pa gaisu svaida…
Vienīgais sniegs ir, kas tevī prieku rada,
Tas visu ziemu tevi pavada.
