48. Gaisā jūtams tas brīnišķīgais aromāts, kas noskaņo pat vispesimistiskākos cilvēkus uz domām par jaunu pavasari un reizē ar dabas atmodu, solot dzīvesprieka pieplūdumu ziemā pamirušajam ķermenim un garam.
48.
Gaisā jūtams tas brīnišķīgais aromāts, kas noskaņo pat vispesimistiskākos cilvēkus uz domām par jaunu pavasari un reizē ar dabas atmodu, solot dzīvesprieka pieplūdumu ziemā pamirušajam ķermenim un garam.
Sagulējusi veselu mēnesi slimnīcā, kā tādās reizēs saka – uz saglabāšanu -, Guste tiek sūtīta uz sanatoriju, kur viņai nepieciešams uzturēties līdz pat bērna piedzimšanai. Laika un pārdzīvojumu dēļ, visa ritošā grūtniecības procesa dēļ Gustes emocijas par Askoldu ir uz laiku pierimušas. Ja jau bērna tēvs viņus abus vēlāk negribēs, tad – pie velna! Guste visu var izdarīt arī viena, kā agrāk bija domājusi. Saklausījusies slimnīcā dažādus sieviņu stāstus par vīriešiem un viņu divkosību, Guste nomierinās un ir ar mieru gaidīt izdevību, kad viņa ar paceltu galvu kopā ar mazo satiks to vīrieti, kurš neizrādījās tēva vārda cienīgs, un tad pateikt viņam acīs visu, kas uz sirds. Tagad viņa ir sapratusi, ka pēc medicīnas terminoloģijas skaitās veca pirmdzemdētāja, kurai uz dzemdībām ir jāgatavojas īpaši, jāaizmirst viss cits uz pasaules. Viņa izjūt savas topošās mātes misiju. Liekās domas, kas varētu traucēt, ir noliktas malā, viņai vajag būt mierīgai. Dzīve sanatorijā ir tik vienmuļa un garlaicīga, ka tikai domās var aizklīst tālajā nākotnē, kad viņa rūpēsies par bērniņu un izdarīs visu iespējamo viņa labā. Daudz laika aiziet bērna vārda meklēšanai. Viņa ir cieši pārliecināta, ka piedzims puika. Šķirstot daudzos Valdas savestos kalendārus, Guste pārliecinās, ka neviens vārds neatbilst viņas prasībām un patikšanai, tātad vārds ir jāizdomā viņai pašai, un Guste nu aizmiegot un mostoties liek zilbi pie zilbes, burtu pie burta un konstruē to vārdu, kāds nebūtu nevienam cilvēkam uz pasaules un patiktu viņai. Pietiek laika rokdarbiem, pat grāmatu lasīšanai, ko pēc savas gaumes piegādā Valda. Guste pati izšuj no vissmalkākā batista bērna pirmos krekliņus, aptamborē autiņus, ada cepurītes un jaciņas, un, visu to darīdama, sarunājas ar savu tik gaidīto bērniņu, kas teju – teju pieteiks sevi lielajai pasaulei.
Sievām, kas sanatorijā ir visapkārt, viņa par sevi nestāsta gandrīz neko tādu, kas viņai būtu citādāk nekā citām bērnu gaidītājām. Arī viņai tāpat kā visām ir vīrietis, no kura gaida bērnu. Kur viņš ir un kāpēc ne reizes nav apciemojis, tā ir viņas darīšana. Var jau svešiem savas likstas par citai likumīgi pielaulāto izklāstīt un pēc tam klausīties līdzjūtīgās un lišķīgās runās, taču tas pašreiz nav Gustes stilā. Nevienu taču neinteresēs, kā Guste pati ir iztēlojusies savu dzīvi. Ar vai bez vīra – tā ir viņas pašas izvēle, gar kuru citām nav nekādas daļas. Viņa tagad ir gatava pārciest arī visas radību mokas un no ārstu piedāvātā ķeizargrieziena atsakās. Ja tas nav simtprocentīgi nepieciešams, viņa izcietīs arī ilgākas sāpes, jo skaitās veca pirmdzemdētāja un viņas grūtniecība ir ar komplikācijām. Patiesībā Guste paniski baidās nepamosties no zāļu radītā bezsamaņas stāvokļa. Narkozes vārds vien uzdzen drebuļus, un tas viņai asociējas ar nāves klātbūtni. Ārsti pagaidām arī neuzstāj, viņa var izvēlēties: pamosties no narkozes ar bērniņu jau blakus vai mocīties sāpēs, kas solās būt ilgas un stipras. Bērns piedevām esot arī paliels. Guste tomēr ir gatava ciest visu, kas jāpacieš. Liekas, tas palīdz piebremzēt arī dusmas, ko viņa, neskatoties uz savu apņemšanos nedomāt par Askoldu, tomēr izjūt. Tās lodā kā glodenes, piezogas pašās nepiemērotākajās reizēs, kad šis vīrietis pavisam nebūtu jāpiesauc. Mazajam nedzimušajam bērnam viņa gan vakaros, pie miera dodoties, stāsta domās par tēvu tikai labu. Tā pienākas, un viņa taču arī pati mīl Askoldu ar visu savu būtību, neskatoties ne uz ko. Viņa mīl kā prot. Bērns nedrīkst tēvu ienīst: tēvs un māte katram bērnam ir svētums. Guste to saprot! Viņa ir izjutusi arī to, ka no mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis. Tas, ka viņa pati augusi kā sērdiene, liek vēl ciešāk piedomāt, lai nekas tāds, vismaz no viņas atkarīgais, neatkārtotos.
Guste nolemj pēc dzemdībām vairs nelauzties smagajos kolhoza darbos, rūpēties par savu veselību un vismaz reizi gadā vēlāk, kad mazais paaugsies, atpūsties sanatorijās. Gulēdama un bezdarbībā prātodama par turpmāko dzīvi, viņa visu ir salikusi pa plauktiņiem, pat bērna dzīve tiek plānota tālu uz priekšu: izglītība ir pats galvenais, ko vajadzēs viņas bērnam iegūt.
