Alsviķietes Valiju Klancbergu un Birutu Medni savstarpēji vieno ne tikai kaimiņu attiecības, bet arī līdzīgas atmiņas par pagātnes notikumiem.
Alsviķietes Valiju Klancbergu un Birutu Medni savstarpēji vieno ne tikai kaimiņu attiecības, bet arī līdzīgas atmiņas par pagātnes notikumiem.
Abas sievietes un viņu ģimenes ir cietušas no komunistiskā terora, tāpēc 25.marts un 14.jūnijs viņām ir īpaša diena, ik reizi sajūtot sāpes par nepelnītu pāridarījumu.
Biruta Medne 1949.gadā bija sestklasniece un kopā ar ģimeni dzīvoja Karvā. “Bija ģeogrāfijas stunda, kad klasē ienāca divi vīrieši ar šautenēm. Skolotāja sasēja man grāmatiņas lakatiņā. Pie skolas auga liela egle, es pie tās pieķēros. Apkārt bija tracis un grūstīšanās, kā noziedzniekus mūs veda uz Karvu, tur mani sagaidīja mamma ar brāli, bet vēlāk pievienojās arī tēvs. Mamma neko nepaspēja paņemt līdzi, bet mums iedeva speķa gabaliņu un maizes kukulīti, ar to arī aizbraucām,” atceras B.Medne.
Izsūtījumā Tomskas apgabalā Biruta smagi strādājusi – ar traktoru veikusi palīga, vēlāk traktorista pienākumus, strādājusi arī ar kombainu un meža darbos. Latvijā Biruta atgriezās tikai pēc trīsdesmit gadiem – 1979.gadā, kad bija palikusi viena. “1961.gadā nomira tētis, bet mamma mums, bērniem, teica, ka viņa tēvu vienu neatstās un nekur projām nebrauks. 1974.gadā nomira par mani deviņus gadus jaunākais brālis, 1975.gadā – mamma,” stāsta B.Medne. Kad nomiris Birutas tētis, neesot bijis dēļu, no kā uztaisīt kasti, jo zārku nebija. “No tēva pēdējās nopelnītās naudas fermā bija norēķināti izdevumi par veciem dēļiem bērēm. Mamma ļoti raudāja, jo pat mūža mājas tētis nebija nopelnījis,” skumji saka sieviete. Atgriežoties Latvijā, Birutai neklājās viegli. Pagātnes dēļ ilgi nepiešķīra dzīvokli, neatļāva strādāt skolā. Tikai 1989.gada pavasarī Biruta tika pie sava mitekļa. “Izsūtījums izjauca visu manu dzīvi, arī ģimeni vairs neizveidoju,” saka viņa.
Valijai Klancberga tolaik ar ģimeni dzīvojusi Tukuma rajonā, lai gan dzimusi Alsviķu pagastā. Viņa izsūtījumā nonāca kopā ar vīru, trīs bērniem un tanti. “Tālais brauciens uz Sibīriju visiem bija līdzīgs. Visus ar ģimenēm sastādīja rindā, vēlāk kā vergu tirgū kolhoza priekšsēdētāji izvēlējās labāku darbaspēku. Mēs bada nāvei nebijām lemti, kaimiņu sādžās latviešiem klājās daudz grūtāk,” atceras Valija. Viņai laimējās ar visu ģimeni atgriezties dzimtenē pēc septiņiem gadiem.
