Cilvēks ir dīvains radījums, jo personisko dzīvi, kā arī sabiedrības, valsts dzīvi un cilvēces eksistenci kopumā ik pa laikam “būvē” un “sagrauj”.
Cilvēks ir dīvains radījums, jo personisko dzīvi, kā arī sabiedrības, valsts dzīvi un cilvēces eksistenci kopumā ik pa laikam “būvē” un “sagrauj”. Un atkal no jauna. Un tā bez mitas. Līdz pēdējam elpas vilcienam. Varbūt citādi mēs ietu bojā? Šis “būvniecības” un “graušanas” princips izpaužas domāšanas struktūras, emocionālajā dzīvē, izglītībā, profesionālajā darbībā, privātajā dzīvē. Kaut ko sasniedzot, mēs pēkšņi attopamies, ka tas nav nekas. Un ir jāsāk viss no gala.
Tāpēc vēl jo vairāk gribas ticēt, ka, bioloģiskajai dzīvei beidzoties, ir vēl kaut kam jābūt – turpinājumam, atdzimšanai, pārdzimšanai. Bet varbūt ar šādām domām tikai mierinām sevi, nespējot samierināties ar tuva cilvēka zaudējumu?
Man nesen pārmeta, ar ko gan tikai es nedraudzējoties interneta mājas lapā ” www.draugiem.lv”. Tas cilvēks runāja par draugiem un ienaidniekiem. Par to, ka draugi apvienojoties atrodot kopīgus ienaidniekus. Savāda filozofija. Sanāca smiekli par to, ka tik tiešām nav taču tāda interneta portāla “www.ienaidniekiem.lv”. Pirmajā portālā man ir gandrīz 200 draugu, bet cik būtu otrajā? Ha! Ja būtu tāds otrais portāls, es nespētu to uztvert nopietni. Tā būtu Hičkoka vai Šveika šausmiņu, ironijas un joku cienīga lapele. Laikam jau es tur “naidotos” ar tiem, kas patiesībā ir mani draugi. Jo tikai draugu es uzdrošinātos šādi paķircināt. Vai patiesi mēs iedalām cits citu šajās kategorijās – draugi un ienaidnieki? Manuprāt, tās ir domāšanas struktūras, ko esam veidojuši gadiem ilgi un ko mūsdienās modernais cilvēks tiecas sagraut. Iemesls? Šāda dzīves filozofija traucē brīvi elpot un attīstīties. Mēs varam oponēt cits cita viedokļiem, uzskatiem, domāšanas, jušanas, dzīvošanas veidam, bet vai tāpēc ir jānaidojas?! Naids līdzinās slepkavnieciskām tieksmēm. Tā ir vēlme iznīcināt savu oponentu vismaz garīgi, ja ne fiziski. Tā ir vardarbība, kas ievaino pašu naidoties gribošo.
Jēdzienu nošķiršana, cilvēka identificēšana atbilstoši dzimumam, vecumam, seksualitātei, materiālajam stāvoklim, izglītībai, profesionālajai piederībai, karjeras sasniegumiem, ģimenes stāvoklim utt. Tas ir tik ikdienišķi. Tāpat kā pārpratumi starp cilvēkiem un uzskatu un domu sadursme, kļūdas un vilšanās. Tas ir tik pierasti. Tāpat kā draudzība, mīlestība, sajūsma citam par citu, spēja uzupurēties, palīdzēt, piedot, saprast un labsirdīgi pajokot. Naids kļūst nesvarīgs, kad dzīve ir noslēguma punktā. Ne velti saka, ka kapsētā mēs visi esam vienādi. Neatkarīgi no tā, cik lepns kuram piemineklis, vai kapu kopiņa ir kapsētas centrā vai malā. Tad parasti vairs nerunā par to, ko aizgājējs dzīvē ir sasniedzis, runā par to, kāds cilvēks viņš ir bijis.
