Vairāk nekā 25 gadus strādājot par žurnālisti, neesmu mēģinājusi saskaitīt tos cilvēku monologus, dialogus un stāstus, kuros meklēta skabarga otra acī, aizmirstot par baļķi savējā.
Vairāk nekā 25 gadus strādājot par žurnālisti, neesmu mēģinājusi saskaitīt tos cilvēku monologus, dialogus un stāstus, kuros meklēta skabarga otra acī, aizmirstot par baļķi savējā.
“Nesaprotu, kā mans kaimiņš var atļauties būvēt tik lepnu māju, ja sieva nekur nestrādā. Droši vien nodarbojas ar “žulicībām”. Pati mēģināju uzzināt, bet neizdevās, varbūt varat palīdzēt. Viņš noteikti ir samaksājis kukuli, tāpēc visi klusē,” sūdzējās kāda rajona iedzīvotāja. “Vai jums nav vienalga? Priecājieties, ka cilvēkam veicas bizness, ka viņš pelna tik daudz, ka sieva var dzīvot mājās un pieskatīt bērnus. Vai jums nav savu rūpju un problēmu, ko risināt?” iebildu. Enerģijas pārpilnā sieviete tomēr nespēja rimties. Kāpēc kaimiņš tik augstu un ciešu sētu uzbūvējis, neesot iespējams ne pāri kaut ko redzēt, ne pa dēļu spraugu palūrēt. “Kas jums liedz, būvējiet sētu arī jūs,” ieteicu. Pagāja laiks, un uzzināju, ka mans pēdējais ieteikums ir ņemts vērā. Tomēr atkal jauna nelaime – naudīgais kaimiņš viņas dzīvei gan pagalmā, gan istabā sekojot ar divu novērošanas kameru palīdzību. “Tas nevar būt! Ja jums netīkamais vīrietis ir biznesmenis, viņam noteikti neatliek laika sēdēt pie novērošanas kamerām, lai pētītu, ēdat vakariņas vai ejat gulēt neēdusi,” atļāvos oponēt. “Ko jūs! Es nu gan labāk zinu, tās noteikti ir novērošanas kameras!” runātāja neatkāpās no savas pārliecības. Kā vēlāk noskaidrojās, par novērošanas kamerām tika uzskatīts satelīta šķīvis, kas viļņu uztveršanai nav pagriežams citādāk, kā pret kaimiņienes māju. Nezinu, vai sievietes ziņkāre par kaimiņa dzīvi ir rimusi. Ceru,
ka ir.
Arī ģimenes dzīves problēmas mums patīk kārtot ar citu, nevis pašu spēkiem. Esam gatavi stundām ilgi sēdēt uz soliņa pie daudzdzīvokļu mājas pagasta centrā, lai tikai nenokavētu to stundu un brīdi, kad Līga, Marta vai Zane vecākiem vedīs rādīt līgavaini. Nav vajadzīgas armijai raksturīgās komandas “pa labi” vai “pa kreisi”. Skatītāju galvas uz vienu un otru pusi pagriežas sinhroni bez komandām. “Redz, redz, nebūs tai Skaidrītei dzīves ar jauno znotu. Es jau nu gan, tiklīdz viņu satikšu, teikšu, lai jaunos savā dzīvoklī nepatur, citādāk Skaidrīte būs tā gādātāja, viņi – visa tērētāji. Paskat, kā Milda no
4.dzīvokļa tagad mokās, jo mūsu padomam neklausīja,” padomdevēju ieteikumu un spriedumu skaits palielinās ar katru minūti. Balsis uz brīdi pierimst tikai tad, kad “nelaimīgā” Skaidrīte iznāk pa durvīm, ieķērusies elkonī meitai un znotam. Tad viss atsākas ar divkāršu sparu. Šādu ikdienā novērotu situāciju ir ļoti daudz. Ne visas uzskaitīt, ne atstāstīt. Var jau būt, ka ir cilvēki, kas nespēj dzīvot, ja nav ar kādu sastrīdējušies, kādu apskauduši vai kādu ģimenes dzīvi “sakārtojuši” pēc sava prāta. Tomēr mans ieteikums joprojām ir un paliks nemainīgs: izraujiet baļķi no savas acs un mēles, tad raugiet pēc skabargas cita acīs.
