Turpinās no 30.aprīļa. Es klausījos, stāvot papam blakus ar atplēstu muti.
Turpinās no 30.aprīļa.
Es klausījos, stāvot papam blakus ar atplēstu muti. Centos vienmēr būt klāt arī mājas vīriešu sarunās par šo tēmu.
Paps iegādājās diezgan lielu Eiropas karti, un tad mājas vīrieši vakaros sanāca mūsu istabā, izklāja karti uz galda un pētīja tās vietas, ko Polijā bija ieņēmuši gan vācieši, gan krievi. Ar krāsainu zīmuli tika ievilktas frontes līnijas, tās mainījās gandrīz ik dienas, tā ka visiem nodarbošanās bija. Es tam visam cītīgi centos sekot līdzi, bāzu savu galvu pieaugušo vidū un raudzījos kartē. Bieži gan tiku padzīts malā: “Ko tu te maisies lieliem pa vidu?” Tas jau nelīdzēja, vajadzēja visu redzēt savām acīm un dzirdēt savām ausīm. Drīz līdzīgas kartes bija sapirkuši arī kaimiņu dzīvokļu vīrieši un tad tās “politiskās” pārrunas notika arī citos dzīvokļos.
Pašiem savas kartes
Tā tas turpinājās arī turpmāk. Katra diena nesa kaut ko jaunu, jo tas laiks bija visai trauksmains. Pamazām pienāca kārta arī citām Eiropas valstīm, vācieši iebruka Dānijā, Holandē, Norvēģijā, caur Beļģiju – Francijā. Tas tika atzīmēts arī uz vīriešu kartēm. Tad mums radās “kolosāla” doma – taisīt pašiem savas kartes. Zīmējām uz lielām lapām ar karu saistītās valstis. Katram gan karte iznāca citādāka, jo tā pilnīgi nesaskanēja ar īsto Eiropas valstu izvietojumu – zīmējām un krāsojām taču no galvas. Vilkām frontes līnijas, šīs ziņas katru vakaru noklausījāmies no pieaugušajiem. Tas nekas, ka mūsu kartes bija primitīvas un pilnīgi ačgārnas, galvenais, ka arī mēs sekojām līdzi tā laika Eiropas lielajiem notikumiem. Zīmējām arī kara tehniku, ko noskatījām dažādās avīzēs un žurnālos. Zinājām pat lidmašīnu un citu ieroču nosaukumus un markas, kas toreiz bija karojošo Eiropas valstu armijās.
1940.gada krievu ienākšana Latvijā gan vēl nekādu karu pie mums nenozīmēja (šodien gan zinām, kas tas bija tikai viens posms lielo notikumu virknē). Redzējām krievu kara tehniku, ar interesi vērojām gan tankus, gan lielgabalus, ko parasti vilka zirgi. Arī lidmašīnas bieži lidoja pāri Jaunciemam, bet ne visas augstu, jo tuvējā Rīgā bija lidlauks. Prātā palikusi krievu karavīru ziemas forma (īpaši cepures). Tās bija tādas, kas apņēma visu galvu (lai nesaltu ausis). Pieres daļā bija sarkana zvaigzne, bet cepures augšā spics izvirzījums uz augšu. Tautas par to allaž pasmaidīja un mēdza teikt: “Augšā puļķītis, apakšā muļķītis.”
Tā nu tas bija toreiz, likās, ka viss rit mierīgi uz priekšu ar visiem tiem pārkārtojumiem, ko bija atnesusi jaunā vara. Tad šī kara elpa ar visiem pārdzīvojumiem skāra arī mūs, mazo Latviju, kura ar varu bija iekļauta lielajā “brāļu zemē”.
Krievi bēg un
atnāk vācieši
Tas nu bija noticis, par ko mūsmājās pieaugušie tik ļoti runāja: “Gan jau karš atnāks arī pie mums.” Visi kļuva nemierīgi, varbūt sākumā to īpaši neizjuta Jaunciemā, bet Rīgā gan tas bija stipri jūtams, par to stāstīja no Rīgas atbraukušie tēva brāļi. Arī mēs pagalma puikas par to vien runājām. Visai drīz 1941.gada jūnija nogalē sākās notikumi, kas gandrīz satricināja visu Jaunciemu.
Notikumi frontē Latvijas teritorijā risinājās krievu armijai stipri nelabvēlīgā gaisotnē, atkāpšanās pārvērtās par gandrīz panisku bēgšanu. Krievi izvēlējās visas iespējas, kā ātrāk tikt ārā no Rīgas, kurai strauji tuvojās vācu karaspēks. Viens atkāpšanās ceļš veda cauri Jaunciemam un izgāja uz Rīgas – Pleskavas šosejas pie Berģiem. Kareivji burtiski skrēja, cik nu tas bija viņu spēkos, cenšoties cits citu apdzīt. Ievainotie sabindētām kājām vairāk turējās šosejas malās, lai viņus nenotriektu no kājām, tad bojāeja būtu neizbēgama. Zirgi vilka lielgabalus, viņi bija pārguruši no nepārtrauktās iešanas un skriešanas. Tomēr jāsteidzas bija, jo vācu gūstā viņi nonākt nevēlējās. Lai zirgu temps nekļūtu lēnāks, blakus skrēja zaldāti un sita zirgiem ar kokiem. Žēl bija skatīties uz nomocītajiem dzīvniekiem. Tas tiešām bija visai atbaidošs skats, to vērojām no pagalma, neviens negrasījās iet tuvāk šosejai, neviens jau nevarēja prognozēt aizejošo krievu zaldātu rīcību, varēja šaut arī uz mierīgajiem iedzīvotājiem.
Vērtīgā automašīna
Kareivju straumes likās nebeidzamas, vairākas stundas bija vērojama šī haotiskā aiziešana. Prātā palikusi aina ar kādu smago automašīnu. Tai laikam bija bojāta stūres iekārta, motors darbojās un kravas kastē acīmredzot bija vērtīgas kara mantas, ko nedrīkstēja atstāt vāciešiem. Mašīna brauca lēni uz priekšu, bet abās pusēs skrēja vairāki zaldāti un spēra ar kāju pa priekšas riteni, ja mašīna grasījās novirzīties no ceļa.
Pamazām viss norima un jaunciemieši gaidīja vācu varu un visu, kas ar to saistījās turpmākajos gados.
Turpmāk – vēl
Ansis
