“Kokiem tāpat kā cilvēkiem ir sava sadzīvošana. Ļausim viņiem iepazīties,” tā saka Zigurds.
“Kokiem tāpat kā cilvēkiem ir sava sadzīvošana. Ļausim viņiem iepazīties,” tā saka Zigurds.
Tāda ir šī pilnmēness nakts. Katrs zāles stiebriņš un lapiņa zaigo mēness atspulgā. Arī mēness to redz un novēl mums laimīgiem būt.
“Zigurd, nesteigsimies! Šis mirklis ir pārāk dārgs mums un svinīgs, lai strauji tam pagrieztu muguru. Paklusēsim! Padomāsim viens par otru un par šeit pavadītajām naktīm. Būsim uzticīgi šai vietai – zemei, kokiem un debesīm. Tie mūs nekad nepievils. Un mēs paši arī nedrīkstam pievilt viens otru.”
Pēc brīža – Zinta ar Zigurdu, viens otra apskāvienos, lēnām pa taciņu kāpj kalnup, kas ved uz Zintas mājām. Tad, kā pārliecinādamies, vai lejā viss paliek savās vietās, vai augšā mēness un zvaigznes nesatumst – viņi apstājas. Pamāj atvadu sveicienu.
Zinta saka: “Mēs taču pirmajā pilnmēness naktī nezinājām, ka kādreiz tu mans un es tava būšu. Toreiz mēs skaisto nakti gan kopā pavadījām, bet rītausmā bez atvadu skūpsta katrs pa savu ceļu uz mājām gājām. Un tā arvien, bez kādas norunas mēs šurpu nācām.”
Zigurds saka: “Šo vietu mēs nekad nedrīkstam aizmirst. Te izplauka un izauga mūsu skaistā mīlestība. Te mēs vienmēr svinēsim savas ģimenes svētkus.”
Zinta piebilst:
“Vasarās viļņu čukstiem apveltītus,Ziemās ledus un sarmas ziediem apgarotus.Bet pavasaros un rudeņos Krāsu bagātības izrotātus.”
Zintu pārtrauc Zigurds: “Bet tagad – tagad ir nakts. Mēs kā apbalvotie studenti atgriezīsimies katra savā mājās, lai rīt šo pasākumu atklātu saviem vecākiem.”
Rudens vējiņš iesēžas goda lentēs. Lapās atbalsojas čuksti un skūpsti. Pie debesīm spīd mēness kā mīlestības līdzgaitnieks.
