Katru gadu līdz ar pavasara atnākšanu atdzimst daudzu iedzīvotāju iemīļotā tradīcija – dedzināt kūlu, tātad sākas arī bezcerīgā cīņa pret dedzināšanu.
Katru gadu līdz ar pavasara atnākšanu atdzimst daudzu iedzīvotāju iemīļotā tradīcija – dedzināt kūlu, tātad sākas arī bezcerīgā cīņa pret dedzināšanu. Ikgadējais, cilvēku rokām radītais neapdomīgais process – kūlas dedzināšana – atnes daudzreiz vairāk ļaunuma, nekā sākotnēji cerētais un bieži vien neiegūtais labums. Ja daļa sabiedrības to popularizē, otra daļa izmisīgiem spēkiem cenšas šo darbību apturēt, mēģinot rast jaunas un efektīvas metodes.
Var teikt, ka šī cīņa ir izmisuma pilna un gribas cerēt, ka ne gluži bezcerīga, lai gan dažbrīd ļoti atgādina Dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām. Pieredze rāda, ka nelīdz nedz sodu apjoma palielināšana, nedz nemitīgie atgādinājumi to nedarīt. Valdība gadu no gada lauza galvu, ko darīt, bet dedzinātāji tikmēr darbojas. Arī Eiropas Savienības noteiktās sankcijas bargi vēršas pret zāles dedzināšanu – zemes īpašniekiem, kuru zemes platībās dedzina iepriekšējā gada zāli, tiek liegts saņemt vienotos platības maksājumus. Reālā situācija pierāda, ka cilvēki kūlu dedzina dažādu iemeslu dēļ – daži aiz slinkuma rudenī nesakopj savu īpašumu, bet citi to nevar izdarīt līdzekļu trūkuma dēļ. Sabiedrība spriež, ka kūlas dedzinātājus aiz rokas nav iespējams noķert, tātad vainīgajiem piemērot sodu praktiski nav iespējams.
Pieļauju, ka reālās kūlas dedzināšanas sekas vislabāk spēj apzināties tie, kuru pašu vai radu māju, saimniecības ēkas ir apdraudējusi šāda nelaime. Visi zinām, ka vieglprātīgā dedzināšana Latvijā sev līdzi ir paņēmusi vērtīgāko šajā pasaulē – cilvēka dzīvību. Kāds vīrietis, kurš neapdomīgu kūlas dedzinātāju dēļ gandrīz palika bez mājas, pesimistiski atzina, ka viņš šai problēmai nekādu risinājumu neredz.
Pagājušajā nedēļā savu misiju uzsāka kūlas dedzināšanas novēršanas patruļas Rīgas un dažos lielākajos Latvijas rajonos. To uzdevums ir novērst esošos un iespējamos kūlas degšanas gadījumus sadarbībā ar atbildīgajiem dienestiem, kā arī informēt iedzīvotājus to nedarīt. Šādu patruļu dalībnieki ir brīvprātīgie, kas nav algoti. Patruļu misija ilgs tikai pāris nedēļas, kad visintensīvāk dedzina pērno zāli, bet nepieciešamības gadījumā to, iespējams, paildzinās.
Rīgā skolās rīko kampaņu pret kūlas dedzināšanu – “Nededzini! Gribu dzīvot!”, tās laikā skolēniem stāstīs par kaitējumu dabai – dzīvniekiem un augiem, ko nodara kūlas dedzināšana. Varbūt bērnībā un skolas vecumā mācītais vismaz nākamajām paaudzēm liks nopietnāk izvērtēt, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Agrāk par to skolās diez vai kāds īpaši runāja, tāpēc tagad tik bezcerīgi jācīnās ar sekām un jālabo agrāk pieļautās kļūdas.
