Turpinās no 7.aprīļa. Tālāk tilts ved pār Langas upīti (tā ietek ezerā). Ar šo upīti un tiltu saistās notikumi, kas risinājās daudz vēlāk. Ezers atklāja skatam, starp ezeru un šoseju ir pļavas josla, ne visai plata. Šosejas kreisajā pusē ir Ūlupkalns.
(Turpinās no 7.aprīļa)
Tālāk tilts ved pār Langas upīti (tā ietek ezerā). Ar šo upīti un tiltu saistās notikumi, kas risinājās daudz vēlāk.
Ezers atklāja skatam, starp ezeru un šoseju ir pļavas josla, ne visai plata. Šosejas kreisajā pusē ir Ūlupkalns (arī šī vieta vēl tiks pieminēta), kas toreiz bija apaudzis sīkām priedītēm. Pa ceļam bija vēl dažas dzīvojamās mājas. Beidzot nonākam pie pagasta “Zundagiem” – šī ir mana bērnības dienu māja, kurā esmu dzimis un nodzīvojis pirmos 10 dzīves gadus. Pie mūsu mājām bija (un ir arī tagad) autobusa pietura. Šoseja šajā vietā ir tikai kādus 10 metrus no mājām. Otrajā pusē ceļam ir ezers, arī tas ir tikai kādus 30 metrus no mājām. Krasts ir tīrs, niedru vairs nav. Tālāk autobuss dodas uz Jauncienu, otrajā ciemata galā bija galapunkts.
Lai gan manas mājas neatradās pašā Jaunciemā, tomēr uzskatu sevi par jaunciemieti, jo visi tuvējo nedaudzo māju vīrieši, arī dažas sievietes strādāja papīrfabrikā un pelnīja iztiku ģimenēm. Tā faktiski bija vienīgā darbavieta vietējiem iedzīvotājiem, jo tajos laikos darba problēmas bija gluži tādas pašas kā tagad – kurš strādāja, tas turējās pie darbavietas.
Jaunciema papīrfabrika piederēja tolaik pazīstamam fabrikantam Mīlmanim, kuram bija arī mazākas fabrikas citviet Latvijā (arī Bormaņos, tagadēja Trapenē). Jaunciemā fabrikai apkārt bija samērā augsta dēļu sēta, kas to nožogoja no pārējā ciemata. Fabrikai bija centrālie vārti ar kontrolpunktu un nelielu dežūrtelpu. Pa lielajiem vārtiem (tie parasti bija aizvērti) ar mašīnām izveda gatavo produkciju, bet strādniekiem ieeja bija blakus – pa mazākiem vārtiem caur kontrolpunktu, tur sēdēja dežurants, kurš reģistrēja visus ienācējus (bija arī telefons). Katrs fabrikā bez vajadzības nevarēja iekļūt, savus strādniekus pazina, tie gāja un nāca. Raksturīgs bija fabrikas augstais dūmenis, kurš kūpēja dienu un nakti (darbs ritēja nepārtraukti) un bija tālu redzams. Četrreiz dienā pāri ciematam skanēja skaļa sirēna, kas vēstīja rīta maiņas darba sākumu, pusdienlaika sākumu un beigas, kā arī vakara maiņas beigas. Naktī gan tā neskanēja, traucētu gulēt. Tādējādi varēja viegli orientēties, jo sirēna skanēja precīzos laikos.
Neliela daļa no fabrikai piegulošā Ķīšezera bija piepludināta ar baļķu plostiem, tos iepludināja pavasaros, vasarā kokzāģētavā sazāģēja fabrikas vajadzībām, droši vien daļu izmantoja arī kā papīrmalku. Tagad saprotu, kā baļķi nonāca Ķīšezerā. Agrāk baļķus plostu veidā pludināja pa visām lielajām Latvijas upēm, bija īpaši ļaudis – plostnieki, kas garas plostu karavānas vadīja pa straumi pēc ledus iziešanas upēs.
(Turpmāk – vēl)
Ansis
