Alūksnieša Aivara Sniķera aizraušanās ar autosportu meklējama tālākā pagātnē. Pēc desmit gadu pārtraukuma Aivars šogad atkal brauca rallijā – kopā ar Raivi Zeltiņu februārī piedalījās autorallijā “Sarma”.
Alūksnieša Aivara Sniķera aizraušanās ar autosportu meklējama tālākā pagātnē. Pēc desmit gadu pārtraukuma Aivars šogad atkal brauca rallijā – kopā ar Raivi Zeltiņu februārī piedalījās autorallijā “Sarma”. Vai tā ir atgriešanās aktīvajā autosportā? Aivars apgalvo, ka iemesls ir meklējams citur.
“Aug jaunā paaudze. Draugi Dainis un Viesturs lūdza, lai iemācu Raivim braukt rallijā. Viņš jau bija piedalījies rallij- un karuseļreidos, taču tie atšķiras no klasiskā rallija. Tā mēs nolēmām piedalīties “Sarmā”. Raivis ir talantīgs, visu ātri apgūst,” laikrakstam stāsta Aivars Sniķeris.
Atrod citu alternatīvu
Patiesībā Aivars no autosporta projām nav aizgājis. Pēc aktīvās darbības autosportā piedalās dažādu sacensību organizēšanā gan Alūksnes, gan Gulbenes rajonā. “Sen esmu nomierinājies, ka sacensībās vairs nestartēšu, kā nekā drīz man būs piecdesmit gadi,” apgalvo Aivars.
Viņš piemetina, ka cilvēkam tomēr ir grūti atteikties no tā, ar ko ir “saslimis”. Viņam tas noteikti ir autosports. “Esmu atradis alternatīvu – apmeklēju sacensības kā skatītājs un esmu kļuvis par ārštata operatoru – filmēju sacensības ar videokameru, mājās man ir izveidots arhīvs, daļu no mana darba var redzēt televīzijā,” atklāj A.Sniķeris. Viņš regulāri apmeklē sacensības Latvijā, Igaunijā un Latvijā. “Man rallijs tagad ir skats no malas,” smaida Aivars.
Profesiju saista ar auto
Aivara aizraušanās ar mašīnām sākusies bērnībā, kā jau visiem zēniem. Tikai tad viņš vēl nav apjautis, ka tā būs nopietna. Aivara tētis bijis šoferis, tāpēc puikam paticis viss, kas saistīts tehniku. Atnācis no armijas, trīs gadus nostrādājis kolhozā “Straume”, pēc tam Alūksnes “PMK 5” viņam piedāvāts automehāniķa darbs, jo tā ir viņa profesija. Tur arī sākās Aivara nodarbošanās ar autosportu.
“PMK galvenais mehāniķis bija Elmārs Irbe, kas aktīvi nodarbojās ar autosportu. Viņš deva iespēju to darīt arī man, jo par to interesējos. Tolaik viena automašīna šim mērķim jau bija sagatavota,” apgalvo Aivars. 1986.gadā izveidota komanda, bija divas smagās automašīnas – “GAZ 52” un “GAZ 53”, ar ko piedalīties sacensībās.
Uzliek “uz jumta”
Aivars atceras, ka pirmajās sacensībās Cēsīs ar “GAZ 52” braucis par stūrmani, bet Aivars Teterovskis bijis pilots. “Daudz ko, protams, nezinājām, rezultāts nebija spīdošs, taču finišējām,” stāsta A.Sniķeris. Konkurence “GAZ 52” automašīnu klasē tolaik regulāri sacensībās bija liela – 40 līdz 45 mašīnas. Bieži igauņi brauca uz sacensībām un latviešiem bija spēcīgi konkurenti.
Otrajās sacensībās abu Aivaru ekipāža mašīnu “nolika uz jumta”. “Pēc tam mainījāmies vietām – es sēdos pie stūres, bet otrs Aivars kļuva par stūrmani,” atklāj A.Sniķeris. Reizēm laimējies uzkāpt arī uz goda pjedestāla, jo meistarību nepārtraukti pilnveidojuši, lai gan ar izciliem sasniegumiem nav varējuši lepoties.
Nedēļu prom no darba
Tolaik gadā notikušas desmit līdz divpadsmit sacensības. Paši remontējuši auto, tāpēc brīvā laika nav bijis. “Uzņēmuma galvenais mehāniķis un vadība atbalstīja autosportu, tāpēc sacensību dēļ pat nedēļu bijām projām no darba. Tolaik no savas kabatas nekādi līdzekļi nebija jāiegulda, uzņēmums bija bagāts,” atzīst A.Sniķeris. Tā tas turpinājās līdz 1989.gadam.
Astoņdesmito gadu nogalē, kad valstī sākās juku laiki, arī autosportā iestājās panīkums. “Sacensības smago klasē vairs regulāri nerīkoja, arī braucēju palika mazāk. Radās iespēja nopirkt vieglo automašīnu no autosportista Viestura Veļķera, tikai tad vajadzēja ieguldīt savus līdzekļus,” uzsver Aivars.
Atrod labu stūrmani
Kādu laiku par stūrmani bijis Elmārs Irbe, pēc tam Aivaram radusies iespēja braukt ar spēcīgu Alūksnes rajona autosportistu Māri Veļķeri. “Kopā ar viņu cīnījāmies par augstām vietām. Gadā – piecas līdz sešas sacensības, absolūtajā vērtējumā ierindojāmies pirmajā piecniekā,” atminas Aivars.
Mašīna izlido no trases
Viņš neslēpj, ka pēdējās sacensībās, kad jau sportistus pavadījusi pārākuma sajūta un veiksme, mašīna izlidojusi no trases un ietriekusies kokā. Tas 1994.gadā arī pielika punktu tālākai darbībai autosportā. Mašīna bija derīga vairs tikai lūžņiem.
“Man paveicās, bet Mārim bija lauzta kāja,” stāsta autosportists. Tajā laikā starp ralliju dalībniekiem radās nevienlīdzība – bagātākie iegādājās jaudīgākas automašīnas, tādēļ sacensībās dalībnieku skaits samazinājās.
Rallijā vajag komandu
Aivars atzīst, ka ar piedalīšanos rallijā vienmēr saņēmis adrenalīna devu. “Ātrums un dažādu situāciju izvērtējums mani saista. Nu jau pagājuši divdesmit gadi, kad sāku braukt rallijā. Gribas visu laiku būt šajā apritē,” atzīst Aivars.
Viņš secina, ka rallijos nekad nav guvis ne mazāko skrambiņu. Varbūt neesot bijis pārāk karstgalvīgs, tomēr grūti esot izvērtēt, kāpēc šajā ziņā laimējies.
Viņš izstāsta, ka pieredzējušais stūrmanis Māris Veļķeris, kad brauca citā ekipāžā, sacensībās gājis bojā. Latvijas autosporta vēsturē tas ir viens no retajiem gadījumiem.
“Vai nu tā bija apstākļu sakritība vai liktenis. Man tas bija smags pārdzīvojums. Nu jau pagājuši septiņi gadi. Ar viņu kopā bija viegli braukt. Autosportā ir vajadzīga komanda, viens neko nevar izdarīt,” atzīst Aivars.
Varbūt turpinās mazdēls
Tagad Aivars brauc ar “VW” automašīnu, iemācījis vadīt auto savām meitām. Citu vaļasprieku Aivars nekad nav meklējis un droši vien arī nevēlētos. Viņš mazliet skumji saka, ka ģimenē autosporta tradīcijas nav kas turpina.
“Būtu dēls, noteikti būtu viņu aizrāvis ar autosportu,” bilst Aivars, bet es mierinājumam saku, ka varbūt būs mazdēls, kas piepildīs vectēva sapņus.
