Tikšanās viņu mulsina. Vai viņa būs laba aktrise? Kāpēc gan aktrise? Viņa taču pati nav pārliecināta, vai topošā bērna tēvs ir viņas vīrs vai vienas nakts draudziņš – spermas donors Guntis?
Tikšanās viņu mulsina. Vai viņa būs laba aktrise? Kāpēc gan aktrise? Viņa taču pati nav pārliecināta, vai topošā bērna tēvs ir viņas vīrs vai vienas nakts draudziņš – spermas donors Guntis? Par šo savu vājuma brīdi viņa sevi šausta visvairāk, taču tas ir noticis jau tik sen atpakaļ, un tur neko vairs nevar labot. Dzīves teātrī tagad viņai turpmāk būs jāspēlē grūta loma, jo citas izejas nav.
Nekad Ilga nav pratusi melot un dzīvē principā bijusi pret meliem, izlikšanos un divkosību. Viņa vienmēr gribējusi būt patiesa un principiāla un ar to lepojusies. Laikam tāpēc, ka tas dzīvē nemaz nav iespējams, Liktenis piešķīris viņai šo grūto izlemšanu. Fantāzijas! Tās gan Ilgai ir pazīstamas kopš bērnības, kad viņa iztēlojās sevi gan par pasaku princesi, gan reizēm arī raganu un daudzām pasakām piefantazēja sev tīkamu nobeigumu. Vēlāk viņa skolā rakstīja dzejiskus un skaistus dabas aprakstus sacerējumos un guva atzinību literāros konkursos. Visjaukākās sajūtas viņu pārņēma, vērojot mākoņu spēles zilajā debesu klaidā, tad viņa varēja stundām, nejūtot laika plūdumu, vērot pūkaino debesu milžu un punduru – gubu mākoņu fantastiskās pārvērtības. Bērnībā viņa debesu pļavās saskatīja gan pasaku, gan stāstu tēlus un mēģināja savas izjūtas uzlikt uz papīra. Vēlāk, kad viņa zaudēja savus mīļos vecvecākus, tos atkal ieraudzīja kā baltus un staltus tēlus debesu pļavās, kas nu bez raizēm peld augstu virs zemes un redz visu, kas notiek lejā. Viņa domāja, ka arī Dievs ir tāds mākoņos paslēpies spēks, kurš ir jārespektē un jāpielūdz. Vēlāk, guļot jau “Irbju” pļavās, viņa bieži juta sevi kā dabas sastāvdaļu. Pār viņas pasauli līdz šim bija pārvilkts debesu vāks, viņa zem tā jutās droša un aizsargāta. Vērojot mākoņu rotaļas, viņa aizmirsa stresu un sīkās nepatikšanas. Ikdienas gaitas pilsētā liedza šo vaļasprieku. Vai tad pilsētā var būt sargājošās debesu velves sajūta?
Nekādas fantāzijas neizraisīja logu rāmjos iesprostotās debesis. Viņai trūka lauku plašuma un debesu augstuma sajūtas. Varbūt arī tāpēc viņa jutās tik nedroša, gaidot mājās Juri. Visvairāk viņa baidījās neprast melot, sapīties, apjukt un visbeidzot pateikt patiesību, ko gan, viņasprāt, nedrīkstēja ne Jura, ne topošā bērna, ne viņas pašas dēļ. Viņai vispirms ir sev jāiestāsta, ka bērns, kurš ir zem viņas sirds, ir ne tikai viņas, bet viņi abi pieder tikai Jurim. Līdz šim viņa bija veiksmīgi atrunājusi vīru braukt mājās kaut uz īsiem svētkiem, un sagatavojusies grūtajai varbūt meles lomai. Nekādas aizdomas vīram nedrīkst rasties. Viņš taču savu sievu uzskata par paraugsievu. Ilgu tagad nedrīkst uztraukt, arī seksuālās attiecības viņa nevēlās. Tādā agrīnā grūtniecības laikā sekss var kaitēt nu jau pārsimt gramus smagajam mazulītim, kurš ir sargājams ne tikai no ārējās pasaules iedarbības, bet arī no emocionālām reakcijām. Katru dienu mātes miesās notiek kāds dabas brīnums, mazais aug ar katru viņas elpas vilcienu, ar katru dienu kļūstot lielāks un mīļāks. Ilga ir lasījusi par kritiskajām dienām un slimībām, kas var ietekmēt bērna veselību. Atzīšanās Jurim, ja tāda būs nepieciešama, var notikt vēlāk. Pārsteidzība var izrādīties liktenīga ne tikai viņai un Jurim, bet visvairāk mazulītim. Sonogrāfijā daktere ir viņai rādījusi mazo, dzīvo kamolīti ar kustīgām rociņām, mazo pukstošo sirsniņu, kurai ir kaitīgi jebkurš mātes stress. Viņa būs mierīga un pildīs savu misiju līdz galam. Tad jau redzēs! Ilga, gaidot mājās Juri, uzraksta māsai vēstuli, izsakot emocijas dzejolī:
Vai melot man vai ne? –
Tāds jautājums.
Ja meli dzīvības vai nāves svarā,
Un apsvērti ir visi “par” un “pret”,
Tad atceros par meliem svētajiem,
Tie atļauj izdzīvot, kad, liekas, visi striķi trūkst,
Un cerība vien mata galā turas…
Tad šādi meli sasien matu ciešā mezglā,
Un iztur mats. Es tāpēc melošu!
Māsa jau sen ir viņas uzticības persona, nekad nav viņu pievīlusi vai nodevusi. Visu uzticot Lindai, viņa jūtās droša un mierīgāka.
Kad Juris atbrauc, viss izrādās vienkārši: uzreiz nav nepieciešami nekādi izskaidrošanās vārdi. Viņi metas viens otra apkampienos, Ilga izraud uz viņa pleca gaužas asaras, patiesas nožēlas asaras, kuru cēloni zin tikai viņa pati. Viņa ir arī gādības un uzmanības aizcietusies. Asaras aizskalo šaubas, ka Juris varētu nebūt gaidāmā bērniņa tēvs. Ķermeņu saskaršanās rada ilgi neizjustu tuvības sajūtu, tikšanās brīdī pateiktais teikums: “Mums būs mazais!” tiek pieņemts bez jebkādām aizdomām. Juris izskatās gan samulsis, gan arī laimīgs. Ir tikai viens jautājums: “Kāpēc tu man neko nerakstīji, nezvanīji? Es tad sen jau būtu mājās.”
“Tāpēc jau es arī neko neteicu, jo tavi kursi arī bija svarīgi,” Ilga atsaka un atkal raud.
