Veltījums I.Bankai. Tu galda galā sēdi vecmāmiņ, Ap pleciem villaine tev raiba Kā dzeņa vēders raibs.
Veltījums I.Bankai
Tu galda galā sēdi vecmāmiņ,
Ap pleciem villaine tev raiba
Kā dzeņa vēders raibs.
Kā tavi sešdesmit!
Ir maigi saules stari mīlēti
Un salnās ābeļziedi nosargāti.
Ir ceriņos laimītes ziedi zīlēti
Un mazbērni kā acuraugi loloti.
Kā no sēkliņas izaug ābele, pēcāk
ābols;
Kā upe, kas ātri trauc uz jūru,
Tā tava dzīve kā spēka zirgs dābols
Caur labu gājusi un pazinusi sūru.
Caur ziedošām un smaržojošām
pļavām
Uz pilsētas pelēko bruģi,
Mēs katrs traucam ar savu sapņu
kuģi.
Arī tu, vecmāmiņ!
Nu sapnis piepildīts un īsts
Un sirdī rūgtums pavisam īss.
Tavs sapnis, nosargātie ābeļziedi,
Mēs – bērni, mazbērni – jau lieli.
Nu acīs zaigo neaprakstāms
prieks
Kā tērcīte dzidri čalojoša.
Tava dvēsele balta kā sniegs
Un valoda tava kā dziesma mīloša.
Pie tevis spēku smeļos,
vecmāmiņ,
Tavs spēks man spēku dod.
Pie tevis mieru rodu, vecmāmiņ,
Ko tikai retais māk un rod.
Tev vēl ilgi dzīvot šai saulē,
Vēl ilgi pļavā ziedus plūkt.
Vismīļākā tu mums pasaulē,
Un diez vai cita tāda varētu būt.
