1946.gada ziemā biju aizgājusi uz kādu sarīkojumu Alūksnes pagasta pamatskolā.
1946.gada ziemā biju aizgājusi uz kādu sarīkojumu Alūksnes pagasta pamatskolā. Pati tolaik mācījos Alūksnes pamatskolā (tagadējā ģimnāzijā) 12.klasē. Pie manis pienāca skolas direktors Rūdolfs Skudra un vaicāja, vai es pēc skolas absolvēšanas negribu nākt pie viņa strādāt par fizkultūras skolotāju.
Biju ļoti izbrīnījusies un teicu, ka padomāšu, jo tas neietilpa manos nākotnes plānos. Pēc neilga laika aprunājos ar vecākiem, devu piekrišanu un jau 1946.gada 1.jūlijā biju pieņemta darbā Alūksnes pagasta septiņgadīgajā skolā par skolotāju. Vasarā apmeklēju kursus un 1.septembrī sāku darbu. Klases bija tikai septiņas, katrai viena fizkultūras stunda nedēļā. Biju arī klases audzinātāja un dežurēju internātā. Man, cilvēkam bez pieredzes, deva tās stundas, kas citiem skolotājiem bija par daudz – dabaszinības, zīmēšanu, matemātiku un citas. Ne par velti saka, ka jaunībā spēj visu. Es to visu veicu.
Vingrošanas stundas toreiz notika pagrabstāvā zem skolas. Zāle nebija liela, bet arī skolēnu skaits bija apmēram 15 līdz 20 vienā klasē. Brīnos, ka neatminos nevienu disciplīnas pārkāpumu! Vai nu toreiz bija citādi bērni, apstākļi pēc kara vai manas stingrās prasības?
No tā laika skolotājiem atceros Rūdolfu Skudru, Helēnu Skudru, Austru Berkuli, Olgu Cini, Leonīdu Matisānu, Žoržu un Skaidrīti Kuģiniekus, Ritu Milleri. Toreiz skolēni pusdienās ēda līdzpaņemto no mājām, bet internāta audzēkņi – līdzpaņemto nedēļas uzturu no savām lādītēm. Skolotāji paši sev gatavoja pusdienas. Skolas otrajā stāvā bija virtuve. Dienu iepriekš sarunājām, ko gatavosim, nākamajā rītā katrs savu daļu vajadzīgā nolika virtuvē. Katrs pēc kārtas, kuram bija brīva stunda, gatavoja pusdienas.
Gan skolēnu, gan skolotāju starpā tolaik valdīja saticība un sirsnīgums. Arī attiecības skolotājiem ar skolēniem bija kā vecākiem ar saviem bērniem. 1948.gadā es apprecējos, piedzima dēls, tā paša gada rudenī pārgāju strādāt uz pilsētas septiņgadīgo skolu.
