Tu esi atbildīgs.
Tu esi atbildīgs
Tu vienmēr, cilvēk, esi atbildīgs par
graudu:
No viņa mūsu maize aug.
Par putna bērnu debess zilumos:
No viņa mūsu dziesma nāk.
Tu vienmēr esi atbildīgs par
cilvēkbērnu:
No viņa mūsu tauta aug.
Un dzīvā nemierā par to, kas izaug,
Tu vienmēr, cilvēk, esi atbildīgs,
Lai vienmēr saule būtu saule,
un taviem bērniem viņas
nepietrūkst!
Salīdzināšana
Es – sīka sniega pārsla kādam
plaukstā,
Tu – baltais sniegs, kas visu klāj.
Es – egles zariņš vēja šūpots,
Tu – stalta egle, kura gadiem šalc.
Es – sīka urdziņa pa zemes dzīlēm,
Tu – plašā upe, kura jūrā tek.
Es – saules stariņš kādam sirdī.
Tu – kā saule visiem sirdis sildi.
Manas māsas
Mana māsa – egle mūžzaļā,
Rāda manai dzīvībai ceļu,
No viņas pārdomu brīžos,
Kad sevi par nespēku rāju,
Es dvēselei stiprumu smeļu.
Mana māsa – vizbule silā,
Tā acīs zied arī draugam,
Tīra un debesu zila.
Kad cīruļputenis sirdī,
Kad zvaigznes apdzisušas,
Pēc gaismas uz viņu raugos.
Mana māsa ir arī svece,
Kas pasauli sasildīt tīko
Un kādreiz to izdarīt cerē,
Kas sapņo, ka silta elpa
Spēs padarīt lielu kā mīla
Tās liesmiņu vāro un sīko.
Vēlējums
Tavas acis vēl siltumu glabā
no dienām, kad rītausmā smēji.
Tavas lūpas vēl aveņu sārtumā
no dienām, kad saulrietā skrēji.
Tikai neatdod ziemai, ko sēji
tālajās cerību pļavās.
Vēl jau pavasaris zibeņus cilās,
Vēl jau mākoņus vasara dzenās.
Tikai neatdod ziemai to putnu,
kas maigi plaukstās tev guļ.
Cerība, Mīla un Laime
Lai atviz šodien tev vaigā.
Ieskaties vasaras pļavā,
kur baskāje meitene skrēja,
nepamet cerību kaunā,
uzkāp vēl rītausmas kalnā.
* * *
Diena pamazām vakarā ieiet,
Smeldze paliek aiz aizslēgtām
durvīm,
Atnāks vakars, smaržīgs kā piens,
Nomazgās dienas gurdumu nost.
