Dejai var būt tūkstošiem izteiksmes veidu, bet divatā tā vienmēr ir kā saruna, tāpēc partneris ir ļoti svarīgs. Ja izdodas to atrast, katru kustību “izlasot” un izjūtot, tad deja seko dejai visa mūža garumā.
Dejai var būt tūkstošiem izteiksmes veidu, bet divatā tā vienmēr ir kā saruna, tāpēc partneris ir ļoti svarīgs. Ja izdodas to atrast, katru kustību “izlasot” un izjūtot, tad deja seko dejai visa mūža garumā. Tieši tā viens otru atrada Ina un Guntis Ķīši. 24.decembrī viņi svinēja trīspadsmito kāzu gadadienu.
“Ziemassvētki ir ģimenes svinības, tāpēc nešaubīgi tos izvēlējāmies kopējās dzīves sākšanai. Tagad abus svētkus svinam kopā. Sabraucam visi pie manas māsas Vidagā. Mēdz teikt, ka pirmie desmit kopdzīves gadi ir grūtākie. Tiem esam pāri, tāpēc skaitlis trīspadsmitā nebiedē. Tagad paši esam bijuši vedēji jaunajiem,” atzīst Guntis.
Meita Kristīne piebilst, ka viņa Ziemassvētkos visvairāk gaida kāzu torti ar aizdegtām svecītēm. Viņa mācās 3.klasē, bet lielā meita studē Latvijas Universitātē trešajā kursā. Pie egles visi radu bērni (kopā deviņi) sniedz īstu koncertu: dzied, deklamē, spēlē klavieres, flautu, akordeonu un kokli.
Sadejo ballē pēc kapusvētkiem
“Vajadzīgas jūtas, mīlestība, lai tiktu pāri sarežģījumiem. Visādi ir gājis. Galvenais, lai nav vienaldzības. Droši vien tas ir iemesls, kāpēc neesam viens otram apnikuši,” spriež Ina. Viņa atzīst, ka vīrs notur “pie zemes”.
Pirms kāzām esot bijusi diezgan nenopietna. Inai šī ir otrā laulība, tāpēc tagad viņa rūpīgi izsver, kas ir lielāka vērtība – ģimene vai brīža emocijas. Guntis atturīgi smaida, bet neiebilst.
Viņi iepazinās deju kolektīvā “Kolberģis”. “Laikam jau viens otram patikām. Tā īsti sadejojāmies ballē pēc kapusvētkiem Alūksnē. Un Ziemassvētkos jau svinējām kāzas,” atklāj Guntis. Viņš atceras, ka laiks bija apmēram tāds kā šogad. Tieši pirms svētkiem uzsniga sniegs. Viss apkārt bija balts un tīrs kā jaunās dzīves sākums. Tajā viņus ievadīja Anita un Gints Rozenbergi. Svinības bija Alūksnē, bet “kāzu ceļojumā” devās uz Ziemeriem un atpakaļ. Pa ceļam bija jāiztur dažādi pārbaudījumi. Kad jaunais pāris brauca pāri tiltam, pirms tā apstājās un apsēja diegu ap margām, lai būtu saticība. Laukos jaunlaulātie visas ēkas pušķoja ar pīlādžu un kadiķu zariņiem, lai atvairītu ļaunumu un nestu svētību mājās.
“Kad atgriezāmies, nācās tikt cauri vairākiem vārtiem. Pēc tam vajadzēja “reanimēt” krusttēvu, kas bija nokritis tieši priekšā durvīm. Mērķis, protams, visiem bija viens – saņemt izpirkumu,” atceras I.Ķīse.
Ziemā var vairāk būt kopā
Kad Guntis strādāja “Lattelekom”, viņš bieži gatavoja vakariņas. Tagad darbs Jaunannas pagasta zemnieku saimniecībā “Gravas” nav iekļaujams laika limitā “no – līdz”, tāpēc gatavošana pilnībā ir Inas ziņā. Tiesa, arī viņai nav daudz brīva laika – jāveic ne tikai darba pienākumi Hipotēku bankas Alūksnes nodaļā, bet arī jāstudē Banku augstskolā.
“Šis ir ceturtais studiju gads, tātad mācības tuvojos finiša taisnei. Nākamajā gadā jāraksta un jāaizstāv bakalaura darbs, jānoliek kvalifikācijas eksāmens,” informē Ina.
Viņa atzīst, ka atvaļinājumi paiet mācību “izklaidēs”. Kad ir lauku darbu sezona, viens otru redz tikai vēlu vakaros. Turklāt Guntis ir iesaistījies medībās, tāpēc tagad arī ziemā brīvdienas pavada mežā. Toties ģimenei viņš sagādā medījumu gaļu.
“Pēc novembra tumšā laika un depresijas Ziemassvētkos kļūst gaišāks prāts. Man patīk ziema, jo tad varam vairāk būt kopā. Reizēm brīvdienās negribas neko darīt. Tad iesēžamies mašīnā un braucam tepat pa rajona ceļiem, priecājoties par balto skaistumu,” stāsta Ina.
Viņa atceras, ka kādreiz naktī ir iets uz Jāņkalniņu vizināties ar ragaviņām. Citu reizi izdomāja braukt ar traktora riepas kameru.
Dejotāji ir kā liela ģimene
Tomēr lielāko daļu brīvā laika joprojām aizņem dejas. Pēdējās deviņas sezonas nodejotas kopā ar “Jukumu”. Ar kolektīvu ir būts tuvās un tālās ārzemēs: Igaunijā, Lietuvā, Anglijā, Beļģijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Holandē, Polijā. “Beļģijā dzīvojām ģimenēs, tāpēc sazināties vajadzēja angliski vai vāciski. Mums nav labu svešvalodu zināšanu, tāpēc pietrūka salvešu, kamēr izskaidrojām, ka neesam krievi,” atceras Ina. Katrā koncertā gadās kāds kuriozs. Piemēram, kāda dejotāja aizmirst zem tautiskajiem brunčiem savus svārkus, griežoties baltu apakšsvārku vietā ir redzami melni. Kāds puisis nebija pārvilcis bikses, tāpēc tautastērpu papildināja džinsi. “Tā ir sāls, kas paliek atmiņā no katras uzstāšanās,” saka Guntis.
Pirms Ziemassvētkiem bija koncerts, kurā dejotājiem “pazuda” jostas. Pēc tam izrādījās, ka tās bijušas turpat acu priekšā. Katru uzstāšanos papildina kopīga pasēdēšana. Gada nogalē dejotāji sveica savu “sudraba pāri” – Margu un Daini Svarupus, tāpēc kolektīvā bija vakars “Sudrabainais akcents”. Katra apģērbā vajadzēja būt kaut kam sudrabainam. “Ne tikai deja, tā ir kopā būšana, kas saista mūs visus. Kolektīva sastāvs mainās minimāli, tāpēc esam kā viena liela ģimene,” akcentē Ina. Lai arī par ko stāstītu, abi atkal un atgriežas pie “Jukuma”. Tajā ir arī draugi – Sanita un Didzis Eglīši, ar viņiem kopā dodas ekskursijās, atpūšas un svin svētkus.
