Es tevi ieraudzīju ielas malā slapjajā zālē. Mazs, brūns, samircis – tu biji tik nelaimīgs, ka gribējās tevi paņemt rokās un piespiest sev klāt.
Es tevi ieraudzīju ielas malā slapjajā zālē. Mazs, brūns, samircis – tu biji tik nelaimīgs, ka gribējās tevi paņemt rokās un piespiest sev klāt.
Garām tev pagāja daudzi, jo visiem bija jāsteidzas. Arī es, sekojot citu paraugam, pagāju tev garām. Manī pašā lija lietus, tāpēc nespēju tevi sasildīt. Es to pat nemēģināju darīt, tu biji lieks.
Es biju tālu no vasaras, kad kastaņu baltās sveces dedzināja jūnija dienas. Toreiz es skumīgi piespiedos pie kastaņkoka un atcerējos citu, līdzīgu dienu. Toreiz dzēru viltus mīlestības un draudzības biķeri un jutos laimīga. Laikam savas toreizējās izjūtas biju izpaudusi skaļi, jo pār mani nobira ziedi. Es pievēru acis un domās sasitu šo atmiņu trauku. Kāds smagnējs ziedu ķekars atraisījās no pārējiem un gluži kā skūpsts skāra manas lūpas.
Vakara krēslā kastaņkoks bija mans vienīgais draugs, kas centās aizvest prom no tālās vasaras vārtiem. No šā vakara tas mani rītos sagaidīja, vienmēr prata pārsteigt – vai nu ar lapās iespurgušu saules zaķēnu vai rasas pērlītēm, kuras spīguļoja saullēktā un aiztrieca ikdienas rūpes, kas bija iedūrušās sirdī.
Arī tu, Kastanīt, jau biji piedzimis un gulēji adatainā kamoliņā, kurš šķelmīgi lūkojās cauri zaļajai lapotnei. Es biju pieradusi, ka tev ir labi, ka tu mani vienmēr sveicini. Kādā lietus dienā, tevi neredzēdama, – sabozos. Biju kļuvusi prasītāja.
Septembra krāsās sadega meži, vasara uz kļavlapu rotas rakstīja testamentu. Pamazām nosirmoja rīti, es aizvien retāk iedomājos par tevi, Kastanīt, jo priecājos par krāšņajiem rudens ziediem, kuri cits pēc cita noziedēja. Bet tu, visu aizmirsts, gulēji rasotajā zālē un veltīgi gaidīji, kad beidzot tevi ieraudzīšu. Mana patērētājas sirds bija kļuvusi auksta. Vairāk domāju par sevi, par savu labumu.
Pusdienlaikā no tavām brūnajām kastaņu acīm saule dzēra vasaru. Arī mana skumju rasa bija nožuvusi, prieks gluži kā gulbji skrēja gaisā. Es atcerējos tevi un pieliecos, lai paceltu. Maziņš, bet ļoti, ļoti maigs tu uzticīgi gulēji manās plaukstās. Tu nekā nepārmeti, tikai tavās acīs es ieraudzīju sāpes, jo biju nodevusi tavu draudzību. Nu bija kārta raudāt man. Acis pildījās asarām, lūpas čukstēja: “Piedod, Kastanīt!” Pamazām tu atsili. Pēc tam ilgi lūkojies manī, tad priecīgi nozibsnīji ar spožajām actiņām un aicināji paklausīties gājputnus. Liki domāt par jaunu pavasari. Paldies Kastanīt, ka tu esi! Paldies, ka tu mani, cilvēkbērnu, sapurināji un ļāvi vēl iemantot tavu draudzību.
Tavam padomam sekojot, es dzīvē nenosalšu. Nepieļaušu, lai vienaldzības elpa nenosaldē to cilvēku, kurš līdzinās tev, manu mīļo Kastanīt!
Ar sveicienu – Madara Bērza
