Bieži vien, paši neapzinoties, sakām: “Palīdzi, Dievs!” Tas notiek vissmagākajos dzīves brīžos.
Bieži vien, paši neapzinoties, sakām: “Palīdzi, Dievs!” Tas notiek vissmagākajos dzīves brīžos.
Atceros, kā pati pirms ieiešanas eksaminācijas telpā lūdzos, lai augstākie spēki nāk palīgā. Protams, biju mācījusies, bet, izvelkot biļeti, tomēr bija liela drošības sajūta, jo ticēju, ka manas domas kāds vadīs vēlamajā gultnē.
Arī pirms iešanas pie ārsta es lūdzos, lai Dievs svētī ārsta rokas, lai izrakstītās zāles palīdzētu. Šī gan jau bija apzināta lūgšana – bez bailēm, ar lielu paļāvību, ka tā notiks. Esmu lūgusies, lai Dievs dod man jaunas kurpes. Protams, ka tā nenotika, jo biju lūgusi to, kas man jau ir. Nebija jaunas, bet valkājamas gan. Tāpat lūgšanas netika uzklausītas, ja vēlējos vairāk, nekā varēju atļauties. Tiesa, man palīdzēja darbu padarīt, taču nekad nedeva tāpat vien. Tas nozīmē, ka Dievs mūs vada un pats kārto visu, jo ne viss, ko lūdzam, tajā brīdī ir vajadzīgs.
Šis laiks no mums prasa lielu piepūli, lai dzīvotu bez naida, atriebības, skaudības, dusmām – visa, kas mūs garīgi iztukšo un traucē kontaktēties ar citiem. Ciešanas un dažādi pārbaudījumi ir mūsu dzīves neiztrūkstoša sastāvdaļa. Pasaulē saasinās cīņa starp labo un ļauno. Tas nozīmē, ka šeit nav nekāda laimes sala, bet dzīves skola, kurā bieži pietrūkst zināšanu. Lai atrisinātu problēmu, ir jālūdz šīs zināšanas. Arī pēc piedošanas ir jālūdzas. Tikai nedrīkst piemirst, ka arī pašiem ir jāpiedod. Dievam ir jāmāk no sirds pateikties. Maldīgi ir domāt, ka visu varam izdarīt paši. Agrāk vai vēlāk nonākam situācijā, kad nākas atzīt savu cilvēcīgo vājumu. Tieši tajā brīdī esam vispatiesākie, jo, salauzuši savu lepnības garu, mēs atzīstam Radītāja spēku. Saprotam, kas ir patiesa lūgšana, un kāpēc tā ir nepieciešama. Lai cilvēks lūgtu, viņam jāvēlas lūgt. Nav jālūdz izmeklētos vārdos. Galvenais, lūgšanai jānāk no sirds – bez ļaunuma un viltus.
