Katram cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs mērķis, jo cilvēks bez dzīves mērķa nav nekas.
Katram cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs mērķis, jo cilvēks bez dzīves mērķa nav nekas. Kāds un cik liels – tas katra paša ziņā. Viens to sev izvirza, būdams bērns, bet otrs varbūt tikai ap gadiem piecdesmit. Kāpēc cilvēkam vajadzīgs dzīves mērķis? Ļoti vienkārši – tāpēc, ka tas palīdz dzīvot. Otrs variants – tas palīdz aizmirst neveiksmes, jo tev ir kaut kas, pēc kā tiekties. Galvenais – nevajag ne no kā baidīties. Vajag izvirzīt “visnesasniedzamāko” (jo tā vienmēr šķiet sākumā, kad cilvēks baidās) mērķi un nešaubīgi ticēt, ka sasniegsi to, jo tas var izvilkt no visdziļākā bezdibeņa. Vajag tikai ticēt un ne mirkli nepieļaut domu, ka varētu atkāpties. Kad ir mērķis, tad veids, kā to sasniegt, rodas “pats no sevis”.
Patiess dzīves piemērs. Skaista sieviete mierīgi baudīja dzīvi, strādāja darbu, kas viņai patīk, mēnesī saņēma 70 latu, dzīvoja īrētā dzīvoklī un gadu satikās ar simpātisku, materiāli nodrošinātu vīrieti. Viņi neko viens otram nesolīja, bet kopā viņiem bija labi. Bet kādu dienu viņš piezvanīja un teica, ka aizbrauc uz visiem laikiem. Jaunā sieviete bija šokēta, jo vīrietis viņai bija dārgs, bet nu sirdī bija tukšums. Kā zināms, daba tukšumu nemīl. Sieviete sēdēja balkonā, raudāja, dzēra kafiju un skaļi teica: “Man ir jāizvirza sev mērķis, lai būtu, pēc kā tiekties. Tas man palīdzēs aizmirst zaudējumu un dzīvot tālāk. Es zinu, būs grūti, bet es to izdarīšu, jo es to varu!”
Viņa bija stipra un spēja tikt galā ar zaudējumu. Īstenībā mēs visi varam, vajag tikai gribēt un ticēt, ka izdosies. Šaubas ir puse no neveiksmes.
