Rudenī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ievāc darba augļus. Šogad dāsns rudens būs ne tikai zemniekiem, bet arī jaunajām māmiņām, skolotājiem un citiem. Tomēr daži joprojām jūtas valdības nenovērtēti, piemēram, medicīnas darbinieki.
Rudenī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ievāc darba augļus. Šogad dāsns rudens būs ne tikai zemniekiem, bet arī jaunajām māmiņām, skolotājiem un citiem. Tomēr daži joprojām jūtas valdības nenovērtēti, piemēram, medicīnas darbinieki.
Pagājušās nedēļas svarīgākais notikums bija Saeimas neuzticības balsojums Induļa Emša vadītajai valdībai. Neņemot vērā prognozes, deputātu vairākums bija pret valdības demisiju. Mazākuma valdība izturēja kārtējo pārbaudījumu. Šobrīd I.Emša galvenais trumpis ir nesaskaņas gan starp labējām, gan kreisā politiskā spārna partijām, kas veido opozīciju Saeimā. Jānis Jurkāns nav personība, kuras pavadā sekos Saeimas kreisā opozīcija. Kā liecina pēdējais neuzticības balsojums I.Emša valdībai, arī “Tēvzemei un brīvībai”/LNNK ir sava politiskā domāšana, kas ne vienmēr sakrīt ar “Jaunā laika” (JL) mērķiem.
TB/LNNK strādā pa vecam
Pēdējie notikumi uz Latvijas politiskās skatuves liecina, ka JL ietekme nacionālajā politikā arvien samazinās. Kaut arī bija pietiekams sabiedrības atbalsts, JL nav izveidojis ciešu sadarbību ar citām politiskajām partijām. Pašreizējie JL sabiedrotie ir TB/LNNK, kuri nebalsoja par valdības demisiju, kā to ieteica Einars Repše un viņa domubiedri. No politiskās cīņas loģikas TB/LNNK rīcība – neatbalstīt Tautas saskaņas (TSP) partijas ierosināto valdības demisiju – ir nesaprotama. Vai tad politikā mērķis vairs neattaisno līdzekļus? Vai jābaidās no “nepareizās” motivācijas balsojumā, proti, kreiso neapmierinātību ar izglītības reformu? Mērķis – I.Emša valdības demisija – taču būtu tā vērts, lai piemirstu nacionālo motivāciju. Izskatās, ka TB/LNNK “auseklīšu” un “prievīšu” aspekts joprojām ir aktuāls. Iespējams, ka šāda politiskā motivācija traucē pārdoties par visizdevīgāko cenu, taču šīs partijas vēlētājs saņem, ko vēlējies redzēt Saeimā – nacionālos jautājumos nelokāmu politisko spēku ar saasinātu attieksmi pret krievvalodīgo etniskās grupas politiskajām aktivitātēm. Šaubos, vai šāda pieeja nesīs augļus pašvaldību vēlēšanās, kurās TB/LNNK nekad nav guvusi lielus panākumus. Īpaši Latvijas lauku pašvaldībās, kur etniskais balsojums ir maznozīmīgs un primārie ir sociāli – ekonomiskie aspekti.
Hroniski slimā veselības aprūpe
Veselības aprūpes sistēma bija, ir un laikam būs vissāpīgākā Latvijas tautsaimniecības joma. Iepriekšējie pārkārtojumi un reformu mēģinājumi nav uzlabojuši situāciju valsts, medicīnas darbinieku un pacientu savstarpējās attiecībās. Joprojām pacients nav šīs sistēmas centrā. To nav veicinājusi arī pirms pāris gadiem ieviestā ģimenes ārstu sistēma, kas joprojām saņem sabiedrības un dažādu ekspertu kritiku.
Pagājušajā nedēļā par sevi atgādināja anesteziologi, pieprasot algas palielinājumu. Veselības ministrs Rinalds Muciņš apliecināja, ka tuvākajā laikā valsts budžetā nebūs iespējams atrast finansiālos līdzekļus anesteziologu algas palielināšanai. Tātad valstī briest lielāks vai mazāks anesteziologu streiks. Nesaprotu, kādēļ medicīnas darbinieki ir aktīvi, pieprasot adekvātu atalgojumu, bet pacienti ir kūtri, cīnoties par pienācīgu veselības aprūpes kvalitāti. Varbūt tas tādēļ, ka ārstu un medmāsu finansiālās problēmas var atrisināt valdība, bet pacientu problēmas veido ne tikai nepietiekamais finansējums veselības aprūpes nozarē, bet arī problēmas ārstējošā personāla kvalifikācijas līmenī.
Pieminekļu dilemma
Kārtējo reizi atdzīvināta diskusija par Konstantīna Čakstes pieminekli un tā atrašanās vietu. Pieminekļu problēmas ir raksturīgas Rīgas pilsētai, bet lauku rajonos pilsētās ir labi, ja pāris pieminekļu vai memoriālās plāksnes. Runājot par K.Čakstes pieminekli, jāmin, ka pretrunīgs ir gan pieminekļa izskats, gan tā novietojuma vieta, proti, revolūcijas tēva Ļeņina monumenta vietā. Komunistiskās Latvijas laikā šādas problēmas neradās. Katrā pilsētā atradās piemineklis Ļeņinam, protams, ekskluzīvākajā vietā.
Šobrīd Latvijai nav tikai Lāčplēsis. Mūsu sabiedrībā ir daudz dažāda līmeņa mūsdienu varoņi un tie, kas par tādiem uzdodas. Atšķiras arī attieksme pret vēsturiskām personībām, pie kurām pieder arī K.Čakste. Domāju, ka konkrētas pagājušo laiku personības devums jāizvērtē vēsturniekiem un visai sabiedrībai, nevis Rīgas domes amatpersonām vai Kultūras ministrijai. Diemžēl diskusija par K.Čakstes devumu Latvijas suverenitātes idejai parādās tikai pēc tam, kad darbs pie pieminekļa jau sācies. Iznāk, ka vispirms darām, bet tikai pēc tam – domājam. Ceru, ka ārzemju amatpersonas vairs nedāvinās Rīgai vai Latvijai pieminekļus, jo mēs nezinām, kur tos novietot.
