Alūksniete Inta Baumane zina, ka labais vienmēr atrod labo, tādēļ negaužas.
Alūksniete Inta Baumane zina, ka labais vienmēr atrod labo, tādēļ negaužas. Viņa pati raud reti, bet ir līdzjūtīga. Viņa apzinās, ka nav ideāla un arī kļūdās. Viņa dzīvo vienreiz, tādēļ alkst daudz redzēt un uzzināt visu jauno. Viņai patīk risks un avantūriskas idejas. Viņa nenoliedz citu viedokli, bet savējo neuzspiež citiem.
“Es nemāku mācīties no citu kļūdām un dzīvot bez jautra humora un smaida. Man ir tā laime dota, ka mācos tikai no savām. No grūtībām man palīdz izkļūt tas, ka esmu blondīne – “nolaižu muļķi” un viss,” smej akciju sabiedrības “Baltikums” Alūksnes klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja.
Vai uzskati sevi par Alūksnes rajona patrioti?
Esmu dzimusi Rēzeknes rajonā. Sevi uzskatu par vietējo, jo te dzīvoju kopš 12 gadu vecuma. Man te ir dzimuši bērni, mazbērns, ir ģimenes kapi. Te ir manas saknes. Piekrītu, ka Alūksne ir Ziemeļvidzemes pērle, reizēm pat cenšos šo pērlīti spodrināt. Vidi, kur dzīvoju, man patīk pilnveidot. Man pašai nav bijis daudz naudas šim mērķim, bet es zinu, kur tā ir! Cenšos piesaistīt sponsorus un priecājos, ka šādi izdevies rast līdzekļus Bībeles muzejam, parka strūklakām, Pilsētas svētkiem un citam. Man patīk, ka ar manu palīdzību rodas kas paliekošs, kas priecē mani un pārējos.
Pravieši nekad nav mīlēti savā zemē, tāpēc arī mans darbs ir saistīts ar Rīgu. Tur cilvēki spēja mani novērtēt. Alūksnē savulaik nevienam nebiju vajadzīga, es biju bezdarbniece! Kad aizgāju uz biržu meklēt darbu, par mani brīnījās – vai tad man, tik smaidīgai un apmierinātai ar sevi, esot vajadzīgs darbs? Bet es neprotu būt bēdīga, jo raudāšana un gaušanās nekad nav līdzējusi.
Par ko vēlējies kļūt bērnībā?
Dakteri! Man ļoti patika, ka mani veda pie ārstiem. Gribēju kļūt arī par mūziķi. Paslepus pie kaimiņiem gāju spēlēt akordeonu. Kad vecāki man nopirka lielu akordeonu, kuru nevarēju noturēt, un lika spēlēt, man tas apnika.
Profesijas izvēlē savu olekti ir likusi mana spīts. Pamatskolas laikā daudz slimoju, bet klases “gudrītes” nāca pie manis uz mājām, mērīja temperatūru un pārbaudīja, vai tiešām esmu slima? Tas bija pazemojoši, es tad domāju: “Kā nav kauna!” Man patika mācīties. Nokavēto atguvu pašmācības ceļā un ar skolotāju palīdzību. Aizgāju uz Naukšēniem, lai mācītos par šuvēju – aiz spīta, jo šuvējas uz 8.klases izlaidumu man sašuva kleitu, kas nepatika. Galu galā – es pati varu! Tā ir bijis visu dzīvi. Ar mani joki mazi (smejas). Skolā nebiju teicamniece, bet no citiem neatpaliku, lai gan blondīne (smejas). Reizēm kādai nelielai kļūdiņai tas, ka esmu blondīne, var būt attaisnojums.
Kādas īpašības sevī esi saglabājusi no bērnības, jaunības?
Sākumskolā biju teicamniece, bet reiz atbrauca ciemiņi, un man nebija laika izmācīties. Protams, skolotāja izsauca, bet man mājas darba nebija. Viņa mani sauca klases priekšā un teica: “Nu, Intiņa, skaiti līdzi: slinkum, slinkum, laid mani vaļā!” Ja bērnam ko tādu liek izdarīt visas klases priekšā, otrreiz neatļausies aiziet neizmācījies. Šo brīdi atceros visu mūžu. Tas manī ir ieaudzinājis pedantismu. Es nevaru aiziet nesagatavojusies uz lekciju vai darbu. Varbūt esmu nejauka kā vadītāja, bet pret padotajiem esmu prasīga. Darbam jābūt perfektam un laikus paveiktam. Tāpat man visu mūžu līdzi staigā spītība – pierādīt sev, ka es varu!
Kā varētu raksturot darbu apdrošināšanas nozarē?
Agrāk pret apdrošinātājiem izturējos skeptiski. Kad mani pieņēma darbā “Latgarantā”, es jautāju, kādēļ izvēlējās tieši mani. Izrādījās, viņiem patika mans apdrošinātāju raksturojums – es nezināju labās apdrošinātāju īpašības, bet zināju, kā viņiem nevajag strādāt. Apdrošināšanā sāku strādāt pēc Napoleona principa: atnācu, ieraudzīju, iekaroju. Gan es, gan darbinieki sākām no nulles un lēnām visu apguvām. Ticēju tam, ko daru, un uzskatīju, ka galvenais ir prasme organizēt, piesaistīt klientus. Klientam patīk, ka viņam izskaidro visus apdrošināšanas nosacījumus. Jau piekto gadu strādāju “Baltikumā”. No “Latgaranta” mani pārvilināja ar izdevīgākiem algas, darba apstākļu un iespēju nosacījumiem.
Uzskatu, ka visi cilvēki nevar būt apdrošinātāji. Ir jābūt komunikablam, nevar tikai “izspiest” naudu no klienta. Skumji, ka darbā bieži traucē valsts politika. Man darba ir daudz, bet es laikam visu mūžu esmu bijusi darbaholiķe. Ja klientam apsolu noformēt apdrošināšanas līgumu, nevaru aiziet mājās un pateikt – piedodiet, man nebija laika!
Ar ko vadītājai vienmēr ir jārēķinās – sabiedrībā, privātajā dzīvē?
Darbā esmu vadītāja, bet pārējā laikā vēlos būt vienkārši sieviete. Diemžēl citi tā nedomā, jo arī sabiedrībā mani uztver kā vadītāju. Man patīk dejot. Ja neesmu izdejojusies, tā nav balle! Lai citi runā, ko grib! Ja kāds nemāk strādāt un atpūsties – pats vainīgs!
Dzīvē neko nenožēloju, arī izvēli strādāt apdrošināšanā. Esmu tikai ieguvēja, jo katrs darbs cilvēku attīsta. Tuvinieki pārmet, ka strādāju brīvdienās, bet es arī naktī varu celties un doties uz darbu, ja kādam tas nepieciešams. Protams, reizēm cilvēki to izmanto ļaunprātīgi. Priecājos, ja varu palīdzēt.
Kā sevi raksturotu?
Es vienmēr ticu labajam. Man nekas dzīvē nav nācis par velti, bet esmu tikusi ar visu galā, jo mans princips – ja dari, tad dari, ja ne – ne. Ļaužu valodās neklausos, bet ticu tam, ko pati esmu redzējusi. Nevaru ciest glūņas, skauģus, lišķus un nenovīdīgus cilvēkus. Nezinu, varbūt tā ir malēniešu mentalitāte, te reti kurš priecājas, ja tev iet labi, bet vairāk priecājas, ja tev iet slikti. Es varbūt esmu naiva, bet man ir prieks, ja kādam klājas labi, ir stipra veselība un gudri bērni. Esmu gatava palīdzēt, lai ir vēl labāk.
Pēc horoskopa esmu Dvīnis. Nepiekrītu, ka Dvīņi ir divkosīgi. Manī it kā “sēž” divi dvīņi – depresīvais un optimists, kas viens otru “stutē” un uztur manī līdzsvaru.
Kā izdodas vienmēr būt tik sievišķīgai?
Ja esmu sieviete, tad man jābūt sievišķīgai! Šķiet, šī īpašība man ir dabas dota. Mati man lokojas dabīgi, paldies vecākiem, kas mani tādu ir uzlepējuši (smejas). Jaunībā, kamēr citas meitenes tina matos ruļļus, es varēju tos tikai izmazgāt, izsusināt un doties uz balli. Savukārt, ja neesmu uzkrāsojusies, tad visi domā, ka esmu slima vai ar mani kaut kas noticis (smejas). Varbūt vajadzētu sev vairāk pievērsties, bet kā parasti, man nav laika apmeklēt kosmētiskos kabinetus.
Kas nepatīk pretējā dzimuma pārstāvjos?
Reti kurš vīrietis šodien prot sievietē saskatīt sievieti. Ir pazudusi mīlestība, romantika, smaids, ziedi, glāsts un komplimenti. Lielākā daļa šodienas vīriešu sievietes ir pārvērtuši par kalponēm. Bet arī sievietei ir jāattīstās un jāpilnveido sevi, viņa nevar palikt tikai ķēkša. Es piekrītu, ka sievietei jābūt pavarda sargātājai un obligāti jāaudzina bērni, tomēr arī vīrietim viņai ir jāpalīdz.
Vai dzīvē kādreiz ir nācies piedzīvot necerētu laimi?
Šajā ziņā dzīve mani nav lutinājusi. Man jāpriecājas par mazajām laimītēm. Viena no lielākajām laimēm ir mana mazmeitiņa Loreta, kas ir omītes princesīte.
Kā pārvari brīžus, kad dzīve sejā iecērt pliķus?
Es neesmu studējusi psiholoģiju, bet daudz to daru pašmācības ceļā, lai sevi pilnveidotu. Kad nomira tēvs, pazaudēju ļoti labu draugu. Viņš bija mans vīrieša ideāls, jo prata mīlēt un cienīt manu mammu kā sievieti, nevis tikai kā bērnu māti un trauku mazgātāju. Mēs ar tēti pat rakstījām maniem kavalieriem vēstules! Man bija smagi arī pēc brāļa nāves, bet vislielāko depresiju pārdzīvoju, pazaudējot mazo dēlēnu. Izjutu neiejūtību un to, ka cilvēku bezkaunībai nav robežu. Cilvēki uz ielas atļāvās nākt klāt un teikt: “Es gan savām ausīm neticēšu, kamēr nedzirdēšu no tavas mutes. A kā tad tur viss bija?” Tā nav līdzjūtība, ja tev no rētas noplēš jau tā tik mazo krevelīti. Bet es spēju saņemties un sapratu, ka man ir jācīnās par otra bērna pasauli. Lai nebūtu jāsatiek šādi cietsirdīgi cilvēki, pievērsos lopkopībai. Man bija kādas piecas teles, govs, divas cūkas, 50 truši un 60 vistas, bet kūti īrēju trīs kilometrus no mājas. Tad man nebija laika ne par ko citu domāt, vieglāk sadzija rētas un tiku pāri depresijai. Mani nekad nav baidījis melnais darbs. Es protu slaukt govi, man nav grūti noslaucīt putekļus. Bet ir jautājums, vai to vajag. Es vienmēr izvērtēju, kas būs labākais, noderīgākais man un tuvajiem. Ja arī saņemu kārtīgu pliķi, negriežu vaigu otram, izdaru secinājumus, nekrītu depresijā, bet izvērtēju kļūdas iemeslu, lai turpmāk nepakluptu.
Daudzviet darbā mani nepieņēma tikai tādēļ, ka nebiju mācījusies datorkursos. Iestājos bezdarbniekos un mācījos administratīvo struktūrvienību vadītāju kursos. Tā man bija iespēja atjaunot zināšanas pēc pārdzīvotās depresijas.
Ko labprāt dari brīvajā laikā?
Brīvā laika man gandrīz nav. Tikai mēneša vidū kādu nedēļas nogali varu atļauties pavadīt mājās pie bērniem, mazbērniem un savas māmiņas. Man patīk ceļot. Šovasar kopā ar “Baltikuma” kolektīvu atpūtāmies Igaunijā. Šad tad aizbraucu uz kādu ballīti izdejoties. Man patīk lasīt grāmatas, bet neatliek tām tik daudz laika, kā gribētos.
Dzīves moto?
Man katrai situācijai ir savs moto. Viens, kas man liek strādāt, ir: “zem guloša akmens ūdens nekad nav ticis”. Ja tu nebūsi kā īlens un pats nedarīsi, tad nekā arī nebūs, jo uz paplātes neviens klāt neko nenesīs. Otrs – “nedari otram to, ko nevēlies saņemt pretī.” Galvenais ir neuzņemties Dieva funkcijas un kādu nosodīt. Trešais – “lai ar kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri”, vajag tikai koncentrēties, un – “liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju smaidīdama un dziedādama”.
