Arvien vairāk masu medijos ir informācija par narkotikām un to iedarbību.
Arvien vairāk masu medijos ir informācija par narkotikām un to iedarbību. Daudz mazāk ir narkomānu atziņu. Maz ir to, kas spējuši pārvarēt atkarību, un vēl retāk izdodas atrast cilvēku, kas savu pieredzi vēlas atklāt.
Nezinu, cik patiesi ir šie stāsti, bet tajos ir kaut kas no pieredzes, no cīņas ar ēnu sevī. Arī tiem, kas pārtraukuši lietot narkotiskās vielas, atmiņas kā ēna seko vienmēr un visur. Un ir skaidrs, ka narkotikas nesniedz atvieglojumu, nepalīdz atrisināt sarežģījumus, bet tos rada.
Zieds ar nāves smaržu
Atveru acis. Apkārt viss balts: griesti, sienas, aizkari, palagi un spilvendrāna. Pa logu iespīd tik žilbinoša gaisma, ka sāp acis un jāpaslēpjas zem segas. Telpā esmu viena, bet gultas ir vairākas. Tātad esmu slimnīcā. Elkoņos apsaitētās rokas smeldz, un pamazām kā caur miglu atmiņā ataust notikušais.
Torīt biju izlēmusi atteikties no narkotikām. Pēc ilgāka laika pamodos nevis ar sajūtu, ka nekavējoties jāsteidzas meklēt jauna deva, bet ar neparastu apskaidrību ieraudzīju ilgi nekopto dzīvokli, nemazgāto veļu un traukus. Varbūt tāpēc, ka iepriekšējā dienā varēju nopirkt mazāku devu? Tomēr tas bija sīkums salīdzinājumā ar neizteikto jautājumu meitas acīs. Nespēju ieskatīties zilajās dzīlēs, kas bija sāpju pilnas. Viņa nekā neteica, nelūdza, bet es skaidri redzēju – saprot, ka grimstu purvā. Bērnišķīgā sejiņa un savādi saspringtais augums pauda tādu izmisumu un bezpalīdzību, ka fiziski sajutu – ir jāsaņemas. Tiesa, ne jau pirmo reizi to vēlējos.
Pagatavoju brokastīs pāris olas, kas vēl bija ledusskapī, un pavadīju meitu uz skolu. Tad ar lielu enerģiju sāku uzkopt dzīvokli. Atradu skapī pēdējos tīros palagus un dvieļus. Nolēmu nekavējoties mazgāt netīro veļu, bet mājās nebija veļas pulvera un arī naudas nebija. Nekas, mierināju sevi. Lai veļa pagaida. Nomazgāju traukus, noslaucīju putekļus un sāku mazgāt grīdu.
Un tad sākās! Lai gan dzīvoklī viss bija klusu, mazi āmuriņi man deniņos klauvēja neizturamu ritmu, kas atbalsojās galvā kā tukšā mucā. Un nekur nespēju glābties no šīm skaņām. Tās radīja sāpes galvā un pēc tam arī ķermenī. Jutos kā salauzta.
Staigāju pa istabu cerībā, ka pēc laika trokšņi un sāpes zudīs. Tad tapetēm aplīmētajā sienā sakustējās lūpas, kas kaut ko čukstēja. Vārdus nesapratu, bet zemapziņa zināja, ko tās saka.
Lai neviens nezina
Nezinu, cik ilgi pretojos. Kad vairs nespēju, paņēmu žileti un pārgriezu vēnas. Tas bija izmisums, ka nespēju iztikt bez narkotikām un meitas dzīvi padaru par mokām. Bet gribu būt godīga. Iespējams, ja man būtu nauda, es dotos pēc savas devas. Sāpes nejutu, pamazām tāpat kā pēc narkotiku kapsulām jutos viegla kā bez svara un atkal gara acīm skatīju savu Nirvanu. Bet tad kļuva auksti,un viss satumsa. Acīmredzot meita no skolas pārnāca, kad vēl nebiju paspējusi noasiņot. Ārsti droši vien domā, ka tas ir pašnāvības mēģinājums nenokārtotās dzīves dēļ. Arī tā ir patiesība, bet viņi nezina, ka lietoju narkotikas. Adatu dūrienu pēdu uz rokām man nav.
Nespēju iedomāties, kā dzīvošu tālāk. Ir kauns, bet zinu, ka nespēšu atteikties no narkotikām. Negribu nevienam atzīties savā bezspēcībā. Pagaidām to redz tikai meita. Ja par manu netikumu uzzinās citi, cietīs arī viņa. Ir taču zināms, kā mūsu sabiedrībā skatās uz narkomāniem! Tos tāpat kā alkoholiķus un cietumniekus visi atstumj. Tāpēc ir labāk, ja manu sapņainību, uzspēlēto jautrību vai depresiju uztver kā garastāvokļa maiņu. Pazīstu 7.klases skolnieci, kas arī lieto narkotikas. Bet to redz tikai tie, kas zina, kā izskatās un izturas cilvēks, kas lietojis narkotikas. Ceru, ka spēšu noslēpt savu Nirvanas pasauli vismaz tik ilgi, kamēr meita beigs pamatskolu. Tad viņa varēs mācīties tehnikumā vai arodskolā, kas atrodas citā pilsētā. Un neviens nezinās, ka viņas māte ir narkomāne.
Kļuvis spēcīgs vientulībā
Visas nelaimes sākās, kad es alkohola reibumā paņēmu svešu velosipēdu un aizbraucu pie draudzenes. Policija mani aizturēja par zādzību. Īslaicīgās aizturēšanas izolatorā jau bija vīrietis, kas izrādījās “zils”. Viņš izmantoja iespēju ar mani papriecāties. Tā kā savos 18 gados vēl nebiju stājies dzimumattiecībās, tas noteica manu turpmāko orientāciju. Un ne tikai. Mainījās attieksme pret draugiem. Acīmredzot viņi to juta, un es arvien biežāk biju viens. Kam es varēju stāstīt par notikušo? Bezmērķīgi klīstot pa ielām, sastapu paziņu, kas nesen bija atgriezies no apcietinājuma. Sākām runāties, un viņš mani uzaicināja pie sevis.
Tur pirmo reizi nobaudīju narkotikas. Tas nebija nekas patīkams, bet es varēju aizmirst savu nožēlojamo stāvokli. Vēlme aizbēgt no mājām, kur dzirdēju tikai pārmetumus no dzērāja tēva un mūžam neapmierinātās mātes, lika man vēl un vēl atgriezties pie narkotikām. Puiši manā vecumā runāja gandrīz tikai par meitenēm, bet mani tas neinteresēja. Paziņa skaidroja, ka narkotikas ir vieglas un ka es nepieradīšu, bet drīz vien biju kļuvis atkarīgs.
Lai iegūtu līdzekļus narkotikām, zagu. Visu, ko tikai iespējams kādam pārdot. Protams, bezgalīgi tas nevarēja turpināties. Nokļuvu cietumā. Arī tur ir iespēja dabūt narkotikas. Prasmīgi amatnieki veido skaistus izstrādājumus no koka vai cita materiāla. Cietumā ir arī savi mākslinieki, kas glezno svētbildes. Zonā strādājošie vai apmeklētāji tās vēlas sev, un tad atlīdzībai prasa naudu vai narkotikas.
Tagad man ir 45 gadi, bet es jau trīs reizes esmu bijis cietumā. Narkotiku iespaidā man rādījās dažādi briesmoņi. Puscilvēki un pusdzīvnieki ar nagiem un ragiem, ar briesmīgām sejām mocīja mani dienu un nakti.
Biju tā novājējis, ka nespēju vairs paiet. Sāku ārstēties un nu jau labu laiku narkotikas nelietoju. Esmu atradis sevī spēku dzīvot viens. Mani nesatrauc, ka pazīstami cilvēki, mani ieraugot, novēršas vai pat aiziet pāri ielai. Esmu beidzot sapratis, ka ir jāmaina pašam sevi, jo apkārtni izmanīt neviens nevar. Daudzi uzskata, ka neesmu pilnvērtīgs cilvēks. Labi, ka sociālās palīdzības dienesta darbinieki palīdzēja atrast darbu. Domāju, ka esmu atgriezies no elles, un negribu tur vairs nokļūt.
māju, ka brīdināt nekad nav par agru. Narkotiku tirgoņi staigā ne tikai kafejnīcu un bāru, bet arī skolu tuvumā. Visi par to runā, zina, tomēr =aiztur tikai uz robežas vai Rīgā. Manuprāt, nevietā ir uzskats, ka provinces iedzīvotājus šī problēma neskar.
