***

Man vienalga, kas nāks rīt un parīt…

Man vienalga, kas nāks rīt un parīt,
Kas reiz manā sirdī paliks īsts,
Varbūt tā būs rudens rīta blāzma,
Varbūt sarma, kura kokos birs.
Varbūt tas ir vējš aiz loga,
Varbūt nakts, kas sāpēs klusi raud.
Zinu to, ka tā nav vēstule uz galda,
Nedz ar elpa, kuras vēsmu jūtu,
Zinu to, ka man vēl ilgi jāiet –
Jāprot ziedēt, jāprot arī birt
Un kā putnēnam, kas atstāj ligzdu,
Jāmācās uz priekšu palidot.
***
Ozolzīle
Ir atkal septembris. Deg sārtas gladiolas,
Bet gadiem pāri kāda dzērve kliedz.
Kā tāla atbalss atnāk senas dienas –
Bij toreiz septembris un pirmās zelta lapas,
Kad es kā dārgu mantu rokā nesu
Trīs sārtas gladiolas skolotājai.
Un viņa smaidot pretim nāca mums
Un katram deva brūnu ozolzīli, lai,
gadiem pāri ejot,
Ozols spēkā ņemtos. Ir gadi
skrējuši kā lapas vējā.
Mums katram sava ozolzīle ir…
Bet septembrī aizvien vēl kāda dzērve kliedz,
Un visos ceļos skolotāja nāk.