102. Šovakar būšu mājās precīzi pussešos, – viņš dudināja, noskūpstīja sievu uz abiem vaigiem un izlavījās pa durvīm. Varbūt sadzirdēja, bet varbūt arī ne, dzīvesbiedres sarūgtinājuma pilno: Neticu gan…
102.
Šovakar būšu mājās precīzi pussešos, – viņš dudināja, noskūpstīja sievu uz abiem vaigiem un izlavījās pa durvīm. Varbūt sadzirdēja, bet varbūt arī ne, dzīvesbiedres sarūgtinājuma pilno:
Neticu gan…
Vecāku sarunas pašas par sevi Lanu neuztrauca. Tās bija bez ļaunuma un ļoti atgādināja neveiklu roku saskrāpētu plati, kas pārlec, nepārtraukti atkārtojot vienas un tās pašas frāzes. Toties vakari meiteni biedēja. Viņa zināja skaidri: lai cik žēlabaini tēvs rītos solās laboties, vārdu viņš neturēs. Turklāt nekad nevarēja zināt kādā izskatā un noskaņā ģimenes galva pārradīsies. Iedzēris Aleksandrs Višins vairs nebija rāms un paklausīgs jēriņš, bet dusmīgs lauva, kas ne tikai rēca, bet nereti palaida arī “ķepas”, iekaustīdams sievu. Valdonīgā māte tādās reizēs sarāvās maza mazītiņa, vīra ālēšanos kā ganiņš bargu pērkona grāvienu gaidīdama.
Strīdi parasti sākās ar vārdiem: “Tev ir mīļākais!” Lai gan nevienu aiz rokas Višins pieķēris nebija, tomēr – kas viņam varēja liegt tā domāt? Vēl jo vairāk tāpēc, ka vīrietis labi apzinājās, cik grūti sievai nākas viņu paciest. Nereti no miega uzmodusies, Lana dzirdēja, kā tēvs mātei skaidro: “Ja tikai es kaut ko tā – ā – du par tevi uzzināšu, es tevi nogalināšu! Ar šīm pašām rokām es tevi saplosīšu gabalos. Izstaipīšu cīpsliņu pa cīpsliņai…” Tēva baismie draudi gan nekad nepiepildījās, tāpēc meitene pamazām pie tiem pierada. Tomēr ikreiz, kad šādas nakts sarunas dzirdēja, viņa iekšēji sastinga šausmās. Bērna fantāzija sarosījās, veidodama visbriesmīgākās slaktiņu ainas.
Mājas meiteni nesaistīja, taču tā nebija liela bēda, jo turpat aiz sienas taču dūca mūžam dzīvā iela, kas labprāt pieņēma visus likteņa pabērnus. Tiesa gan, bija daži nosacījumi. Teiksim, reizi pa reizei nācās nočiept mātei naudu, lai par to izpirktu draugiem cigaretes vai grādīgo. Lanu pieķērusi, māte parasti rājās, taču palika pielaidīga, kad meita izdarīto no sirds nožēloja un svēti apsolījās nekad vairs tā nedarīt. To visu meitene bija gatava paciest, lai tikai nezaudētu savu vietu barā, kur viņa tomēr jutās kaut cik vērta.
Tomēr nepagāja necik ilgs laiks, un Lana atskārta, ka iela nevar dot visu, ko viņa vēlas. Īslaicīgās intīmās attiecības, kādās iesaistījās grupas jaunieši, viņu nesaistīja. Dažas reizes pamīlējusies ar vienu puisi, tad ar otru, meitene laimīgā kārtā apjēdza, ka tas, kas rodas draudzībai sākoties, neatsver sāpes, kas pārņem, kārtējo puisi zaudējot. Prātā atausa mātes pravietiskie vārdi: “Lai sieviete justos labi, viņai ir nepieciešama ģimene!” Lana taču bija sieviete. Un viņa sāka intensīvi meklēt sev vīru…
Lana rūgti pasmaidīja. Toreiz taču viņa tik skaidri bija apjautusi, ka vēlas sev līdzās redzēt gudru, uzticamu, sirsnīgu un materiāli patstāvīgu vīrieti. Kā tomēr gadījās, ka Lana izvēlējās tieši Olafu, kuram nepiemita neviena no šīm īpašībām? Varbūt tas bija izmisumā sperts solis, atskāršot, ka pareizie puiši viņai neskatās ne virsū? Tomēr ne. Pirmajā brīdī Olafs Lanai bija licies stalts, drošs un visu varošs. Sievietei saldas tirpas pārskrēja, atceroties viņu iepazīšanās vakaru.
Skuķi ar lielām grūtībām bija dabūjuši biļetes uz šovprogrammu kādā restorānā. Saģērbušās, kā nu vien varēdamas, viņas drebošām sirdīm ieradās pasākumā, kurā, pēc pašu iztēlotā, vajadzēja pulcēties visam sabiedrības “krējumam”. Tomēr nekā tur nebija. Pulciņš normāla izskata kungu un dāmu sūca vīnu un smēķēja, grupiņa tūristu bezkaislīgi notiesāja vakariņas, kāds sievišķis uz skatuves dziedāja. Vienīgi tad visi sarosījās, kad gaismas aplī parādījās sirms kungs gaišā uzvalkā un paziņoja: “Načinajem naše predstavļeņije!”
Viss, kas sekoja pēc tam, Lanai vēl joprojām bija spilgtā atmiņā. Tā kā videofilmas toreiz bija sabiedrības labākās daļas priekšrocība, tad neko tādu viņa iepriekš nebija redzējusi. Dejotāji gan atkailinājās tikai līdz pieļaujamajai robežai, tomēr ar to pietika, lai galvā sāktu rosīties erotiskas fantāzijas.
