Atkarība. Katrs no mums vairāk vai mazāk ir šīs viltīgās būtnes varā. Cik bieži mēs spējam atteikties no smaržīgas kafijas? Viens otrs nejūtas labi, ja dienā nav iekraukšķinājis vilinošos čipsus vai nobaudījis šokolādi.
Atkarība. Katrs no mums vairāk vai mazāk ir šīs viltīgās būtnes varā. Cik bieži mēs spējam atteikties no smaržīgas kafijas? Viens otrs nejūtas labi, ja dienā nav iekraukšķinājis vilinošos čipsus vai nobaudījis šokolādi. Ejot uz darbu, pat nemani, ka, kaut kā netverama vadīts, esi nonācis līdz iemīļotajam konditorejas veikalam. Nu, kas tur liels – kāda silta un mīksta bulciņa pie rīta kafijas jau nebūs par skādi. Uzskaitīt varētu daudz, pieminot arī “Coca – colu”, no kuras lietošanas neattur pat pārbaudīts fakts, ka tās ķīmiskais sastāvs monētu sagrauž kā nebijušu. Taču atkarība ir tik liela, ka to dzer tik un tā. Šīs atkarības ir tikai mazi pumpuriņi. Kaprīzes. Iegribas. Sauciet, kā gribat!
Bet ir ziedi un, protams, arī augļi… Roka nepazināti sniedzas pēc cigaretes vai vīna glāzes kārtējā pīppauzē vai pusdienu pārtraukumā. Kādēļ iet uz darbu vai skolu, ja var kopā ar draugiem laiku pavadīt daudz interesantāk – iegriezties kafejnīcā, kur, ja paveicas, var nopirkt grādīgo dzērienu. Vēl jaukāk, ja var doties kādā nomaļākā vietā vai parkā uz soliņa noprovēt “zālīti”, kuru, ja paveicas, var dabūt turpat pie skolas (serviss!!!) To, kāda brīvība valda jauniešu iemīļotajos tusiņos, pat negribas iztirzāt. Viņi nemana, ka tā saucamā brīvība nemanāmi nokļūst atkarības žņaugos. Tikai pēc eiforija nākas sajust atkarības saldo augļu rūgto garšu. Labi būtu, ja tā palīdzētu pielikt punktu, bet visbiežāk drudžaini tiek meklēta iespēja atkal un atkal uzlikt “rožainās brilles”. Attīstība iet pa spirāli – ne jau atpakaļ, tikai uz priekšu. Arī šādās reizēs. Alkohols un narkotikas visbiežāk iet noziedzīgus ceļus, kas lietotājam beidzas uz apsūdzēto sola.
Spēļu automāti. It kā nevainīgi – iemet santīmus, ja palaimējas – dabū vismaz pāris latus. Un, ja laikus neapstājies, nokļūsti vēl vienas atkarības valgos. Šī muļķība stipri atgādina pasaku par Buratino – iestādi naudiņu un gaidi, kad izaugs naudas koks! Nu ko, ja ir aitas, cirpēji vienmēr atradīsies.
Dzīve iet uz augšu, arī atkarība kļūst daudzveidīgāka. Visām iepriekšējām piebiedrojas datormīļi. Podziņu klikšķināšana uz klaviatūras aizvilina tālu prom no reālās pasaules. Aizmirstas viss – gan draugi, gan mājas darbi, gan visi pienākumi. Nevajag sevi piepūlēt, lai, izejot pa durvīm, ieraudzītu ikdienišķu ainavu. To taču nesalīdzināt ar interneta piedāvātajām iespējām. Displeja ekrānā ir viss – čata draugi, veikali, skaistas meitenes un zēni, un vēl daudz kas tāds, kas ārpus durvīm pat sapņos nerādās.
Ne velti saka, ka cilvēks ir savu iegribu vergs. Ir jābūt lielam gribasspēkam tam pretoties, bet diemžēl atkarība nereti mēdz būt stiprāka. Tā ir nežēlīga slimība. Nevajadzētu izplatīt to. Un tas ir atkarīgs no mums pašiem – veidot vidi bez “atkarības puķu dobēm”, kas vilināt vilina, lai tās noplūc. Ne velti saka: ja pats sevi sargāsi, tad arī Dievs tevi sargās. Un diezin vai Saeimas kārtējie grozījumi kādā no likumiem būs tie, kas atturēs to nedarīt. Tā diemžēl ir tikai cīņa ar sekām. Padomāsim par cēloņiem! Arī par to, kā dzīvot patiesi brīvi un netraucēt būt tādiem arī citiem.
