74. – Nepiedāvāšu, – viņš attrauca, cerēdams, ka vēsais tonis sievieti atbaidīs. Taču efekts bija pilnīgi pretējs.
74.
– Nepiedāvāšu, – viņš attrauca, cerēdams, ka vēsais tonis sievieti atbaidīs. Taču efekts bija pilnīgi pretējs.
– Jūsu nepieklājība nenāk jums par labu, – Sanita pasmaidīja indīgu smaidu, atvilka krēslu un, enerģiski apsēdusies, pārmeta kāju pār kāju. – Varbūt tādā gadījumā piedāvāsiet man uzsmēķēt? – viņa pavīpsnāja.
Sapratis, ka ar rupjību Sanitu atbaidīt neizdosies, Olafs nolēma pamēģināt ar laipnību.
– Lūdzu, – viņš teica un galanti pasniedza sievietei cigarešu paciņu.
– Paldies, tā jau ir daudz labāk, – Sanita attrauca tādā tonī, it kā viņa būtu inspektors, kuram uzticēts pārbaudīt Olafa labās manieres. – Un kā ar vienu aliņu?
– Alus man nav, bet varu piedāvāt brendiju.. No manas glāzes, ja nesmādējat, – Olafs atbildēja māksloti padevīgā tonī.
– Paldies, brendiju es dzeru tad, kad esmu kopā ar īstiem vīriešiem, – atcirta Sanita un tik mīlīgi uzsmaidīja, ka Olafs apstulba. Vīrietis allaž sev bija licies lielākais zobgalis, bet te nu bija uzradies kāds, kas viņu mēģināja pārtrumpot.
– Sakiet, kāda īsti ir jūsu loma šajā pagastā? Iespējams, jūs to jau teicāt. Tādā gadījumā, piedodiet, esmu palaidis garām, – jautāja Olafs, tobrīd patiesi vēlēdamies ko vairāk uzzināt par būtni, kas uzmācās kā lietuvēns.
Taču Sanita nebija noskaņota uz pašatklāsmi.
– Kādam tam nozīme? Lai gan esmu precējusies un man ir bērns, tomēr jūtos brīva kā meža meiča. Vai jūs šāda atbilde apmierina? – viņa nevērīgi attrauca, ievilkdama pamatīgu dūmu.
– Pilnībā, – pasmīnēja Olafs.
– Redzat, mēs, vīrieši, esam ārkārtīgi koleģiāli. Mēs nemēdzam atņemt viens otram sievu, – viņš paskaidroja.
