Pārdomas radās pēc sarunas ar kādu pilsētas iedzīvotāju. Viņas stāsts bija vienkāršs.
Pārdomas radās pēc sarunas ar kādu pilsētas iedzīvotāju. Viņas stāsts bija vienkāršs.
“Man mājās ir kaķis. Dzīvnieks ne reizi nav bijis tālāk par istabas slieksni, tāpēc līdz šim nodokli, kas jāmaksā par mājdzīvnieku, neesmu maksājusi. Mierināju sevi, ka abi ar kaķi elpojam vienu istabas gaisu, ar viņa dabisko vajadzību pārpalikumiem neko nepiesārņoju. Kāpēc man vēl kaut kas jāmaksā?
Daudzdzīvokļu mājā, kurā mitinos, pie mana dzīvokļa durvīm zvanīja kāda sieviete. Nezinu – sētniece vai mājas vecākā. Ienākusi dzīvoklī, viņa interesējās par to, kā dzīvoju, vai tāpat kā citur par karsto un auksto ūdeni maksāju atbilstoši skaitītāju mērījumiem. Nav iebildumu, lai nāk, lai interesējas, lai gan juridiski man ir tiesības viņu dzīvoklī nelaist. Viss tā būtu turpinājies, ja pēc viena apmeklējuma es nesaņemtu policijas paziņojumu, ka man noteiktā stundā jāierodas uz pārrunām. Pārdomāju savu rīcību, bet neatcerējos neko sliktu, kas būtu policijas ievērības vērts. Aizgājusi uzzināju, ka esmu izsaukta tāpēc, ka neesmu maksājusi latu par kaķi. Vajadzēja ierasties arī uz administratīvās komisijas sēdi. Interesējos, kā tapis zināms, ka man ir kaķis, kas ne reizi tā cienījamā mūžā nav bijis pat kāpņu telpā. Uzzināju, ka pārbaudītājai uzdots slepeni apzināt, vai dzīvoklī ir vai nav mājdzīvnieks.
Nebrīnos, ka esmu gandrīz valsts noziedzniece, kas nav samaksājusi ikgadējo nodevu. Nesaprotu vienu,kāpēc dzīvnieku apzināšanai jābūt slepenai. Kas pilsētā devis tādu rīkojumu? Kāpēc nejautāja, vai dzīvnieks reģistrēts, vai nodeva samaksāta? Nē – rīkojas kā čekas pārstāvji. Protams, esmu gatava visu samaksāt, ja zinu par ko. Problēma nav nauda, bet attieksme. Man tā šķiet aizskaroša,” teica sieviete. Sakāpināto emociju iespaidā viņa bildusi, ka blakusistabā kastītē mitinās arī bruņurupucis.
Es viņu saprotu, jo arī pati justos šādas bezvārdu rīcības aizskarta, tāpēc klusībā priecājos, ka man nav kaķa un neesmu nolēmusi to iegādāties. Veicot paslepeno izlūkošanu, citādāk to nesaucu, iespējams izpētīt visu. Arī to, kādu televizoru vai mūzikas centru iegādājies dzīvokļa saimnieks, cik dārgas ir mēbeles, kur viņš novieto dārglietas, un tamlīdzīgi. Arī sastāstīt iespējams visu ko, piemēram, ka akvārijā ir piecas, nevis trīs zelta zivtiņas, ka virtuvē uz trauku žāvējamā sēž gailis, bet vannā snauž aligators.
Manuprāt, šāda izlūkošana ir zemiska un liecina par cilvēku, kas šādu pavēli izdevuši, zemo kultūras līmeni. Vēlaties kaut ko uzzināt? Atklāti pajautājiet! Vēlaties kaut ko redzēt! Palūdziet, lai parāda! Protams, nevar vainot sievieti, kurai šoreiz uzticēts kaķu apzināšanas pienākums. Iespējams, viņa pieder tiem, kas apzinīgi izpilda norādes. Tomēr bija izvēles iespējas. Bija.
