Turpinās no 17.aprīļa. Zēni jau ir parkā, apgājuši palielo ūdens peļķi pašā Rijukalna ielas galā, viņi pazūd koku ēnā.
(Turpinās no 17.aprīļa)
Zēni jau ir parkā, apgājuši palielo ūdens peļķi pašā Rijukalna ielas galā, viņi pazūd koku ēnā.
Taciņa šaurā, tāpēc jāiet citam aiz cita. Abās pusēs daudz helēniju lapu, dažviet tās ir tik garas, ka sniedzas līdz krūtīm. Ievas, lazdas, liepas, egles, cik varenas tās ir, paveroties augšā zilajos debess laukumos redz skrienam mākoņus, reizēm šķiet – koki gāžas. No parka augstākās vietas lejā jau redz ezeru. Klāt jau Aleksandra paviljons, lejā pa kāpnēm, pa taciņu un karavīru peldvieta ir klāt.
Peldvieta ierīkota klusā vietā, Ziemeļu vējus aiztur kapsētas pussala, dienvidu pusē parka koki, rietumu pusē redzams liels un plašs ūdens, bet vējš nedabū ieskrieties, sākumā to aptur bērzu birztala, Šlossaliņa, tilts, šaurums un melnalkšņi abās pusēs, bet austrumu vējš atduras pret peldvietas pussaliņas kokiem un krūmiem. Peldvieta ir ierobežota ar laipām, vidū ir daži celiņi, parka pusē ir lēkšanas tornis.
Pašreiz neviens nepeldas. Laipas galā stāv slaids zēns, viņš vēro neparasto spiningotāju. Tas ir mazais Inka no Rijukalna. Neskatoties uz savu mazo augumu, tas vareni sviež auklu, kuras galā piesiets vizulis, un ar roku velk klāt, aukla turpat pie kājām klājas uz laipas. Inka, nācēju iztraucēts, pamet acis atpakaļ, skaisti apļodams vizuli gaisā, izdara kārtējo metienu. Ūdens plunkšķi nedzirdēdams, mazais spiningotājs skatās, kas par lietu. Vizulis trāpījis slaidajam zēnam kreklā. Inka vēlas atbrīvoties no noķertā zēna krekla un strauji parauj auklu. Zēns īpaši neuztraucas, laikam uzķeršanas lieta nešķiet sāpīga. Gunārs vēlas lietu vērst par labu, viņš izplēš kreklā caurumu, noņem vizuli un, cik spēks atļauj, ņemas dabūt āķus laukā. Āķi nelūst, bet izvilkt nevar, pūles izrādās veltas. Garais zēns paņem savu bojāto kreklu, uzvelk to un saka: “Nekas zēni, mana māte strādā slimnīcā, izņems.” Zēns veikli aizskrien pa kāpnītēm augšā, garām Aleksandra paviljonam, pa taciņu garām ezermalai un drīz pazūd no zēnu skatiena. Mazais Inka žēli noskatās uz skaisto vizuli, kas tagad zaudējis āķus un guļ auklas galā pie viņa kājām.
Zēni – Voldemārs, Ervīns un Gunārs – nopeldas, turpat krūmiņos izgriež savas slapjās “sportenes” un bezbēdīgi sauļojas uz saules sasildītajiem dēļiem. Peldēšana atkārtojas vairākas reizes. Zēni sarīko arī sacensības. Katram iznāk savs celiņš, norunā peldēt turp un atpakaļ, kopā iznāk nopeldēt piecdesmit metrus. Viens peld uz sāniem, divi peld kraulā, bet rezultātā pie mērķa visi piepeld reizē. Zēni izskatās piekusuši, jo kādu brīdi neviens nekāpj laukā no ūdens. Atkal zēni iet krūmos, izgriež savas “sportenes”, nāk uz laipām un guļ saulē. Un kas gan šajā brīdī var būt labāks? Nekas nav jādara, var bezbēdīgi gulēt un netraucēti domāt savas domas. Pusdienās neviens neaicina, un negribas arī. Kas zina, kā būs rīt? Varbūt piemājas dārzā būs jāstrādā, būs jākaplē kartupeļi, varbūt vecāki liks skaldīt malku, vai arī būs jābrauc uz laukiem radiem palīgā.
