Nedaudz samulsuši, atveram vēstuli. Testaments! Visus savus iekrājumus krājkasē, savu māju un kustamo un nekustamo mantu viņš novēl Elvīrai.
Nedaudz samulsuši, atveram vēstuli. Testaments! Visus savus iekrājumus krājkasē, savu māju un kustamo un nekustamo mantu viņš novēl Elvīrai. Esam tik pārsteigti, ka pat uzreiz notikušo neaptveram. Testaments rakstīts un apstiprināts ciema padomē, uzrakstīts ar vakardienas datumu, atzīmēts, ka Ēriks Garoza bijis rīcībspējīgs. Tātad viņš nācis uz Saulstūriem pie Elvīras ar šo vēsti? Elvīra, kā jau dzīves grūtdieņu aizstāve, šad tad pieminēja savās gaitās Erkiņu. Gāja pie viņa par pārraudzi, reizēm teicās iegriezusies tāpat vien parunāties. Reiz tālais kaimiņš bija atnācis ciemos. Pēc pāra stundu viesošanās Elvīras cellē aizgāja, un Elvīra tikai pēc tam noteica: “Ko tu padarīsi, tāds Dieva dots cilvēciņš ir, bet ar savu saprašanu un jušanu. Viņš tak’ mani bildināja.”
Nezinām padomu, kā rīkoties tālāk. Nekādu piederīgo Ērikam nav. Vai kāds brīnums, ka viņš noskatījis Elvīru par savu vienīgo mantinieci? Tālis kopā ar manu tēvu aizbrauc uz Augusta mājām vēsti nest, pirms tam nokārtojuši aizgājēju mūsu šķūnītī. Saulstūros jūtos neomulīgi, bija tukšuma sajūta, tagad vēl mājā arī mironis. Ralfs izrāda interesi par dzīvošanu un miršanu, un man nav padoma, kā to pareizāk izstāstīt.
“Vai nomirušie ir stipri aizmiguši?” viņš izvaicā. “Laikam gan, dēliņ, tik stipri, ka nav nekad pamodināmi,” šis izskaidrojums Ralfam šobrīd ir pietiekami saprotams. Biju arī kaut kur lasījusi, ka miegs ir kā īslaicīga nomiršana.
Otrā dienā visas bēru vīkšanas Elvīra ņem savās rokās. Arī Augusts ir klāt. Sestdien liek Erkiņu zemes klēpī – saposts kā pienākas – noskūtu bārdu, gaišu kreklu, pajaunos svārkos. Tikai zem līķauta slēpjas tie paši onkuļa garie zābaki un galifē bikses – Erkiņa ikdienas pavadoņi. Zābakus griezt neatļāva un tā arī palika, kā pats apāvies. Elvīra ir sarīkojusi lepnas bēres, pamielo vai pusi kolhoza, visi, kas Erkiņu pazinuši, tiek laipni lūgti pavadīt. “No tā, ko viņš man novēlējis, iznāk smalkas bēres, arī krājkases grāmatiņā visi zīmogi ar novēlējumu salikti. Naudu saņēmu uzreiz. Māju atvēlēšu ciema padomei. Ja pārdod, tad nauda jāieskaita Gaujas nacionālā parka fondā,” tas ir Elvīras rezumējums.
