Kādā no jaukajām pavasara dienām negaidot sastapu sen nesatiktu paziņu.
Kādā no jaukajām pavasara dienām negaidot sastapu sen nesatiktu paziņu.
Sekoja acu skatienu satikšanās, prieka pilni izsaucieni un satraukuma pilnu pirmo vārdu meklējumi. Ir brīži, kad vienā teikumā rodas vēlēšanās pateikt visu, kas dzīvē pārdzīvots. Nav laika pat ieklausīties. Ir tikai abpusēji mētāti vārdi.
“Man prieks, ka tu vēl arvien esi saglabājusi emocionalitāti,” es saku, pretī saņemot atbildi, ka mēs visi esam emociju pārpilni. “Cita lieta, vai ļaujam šīs emocijas izrādīt citiem,” teica viņa, liekot par to padomāt.
Mēs ikviens izvēlamies savu emociju modeli, vairāk vai mazāk to pielāgojot šodienai. Nesaprotu, kāpēc baidāmies kļūt ievēroti tikai tāpēc, ka vairāk nekā citi priecājamies par šodien ziedošajām pieneņu pļavām, par ābeļziedu maigo toni un kastaņu staltajām svecēm? Kāpēc nepriecājamies par citu cilvēku veiksmēm, bet labāk izvēlamies viņu neveiksmes? Kāpēc tādējādi cenšamies nozagt citu prieku?
Mēs protam sērot par visu, kas notiek apkārt. Jā, arī tā ir emociju izpausme. Neticēšu tam, kas sacīs, ka visu spēj tvert optimistiski, jo uzskatu, ka teicējs veiksmīgi pratis šīs izjūtas slēpt. Arī to vajag prast. Man diemžēl tas neizdodas.
Bet, ja protam sērot, tad pratīsim arī priecāties. Ļaujiet šim priekam līdzīgi ūdens šaltīm izlīt pāri tai pasaulei, kurā jūtaties vislabāk! Mācieties prieku no zāles zaļuma un debesu ziluma! Dažkārt tas nebūs viegli, un tomēr… Sliktāk, ja mēs vairs nevēlamies šo prieku. Ja pārāk esam pieraduši dzīvot ar spiedošu smaguma kupri plecos. Ja cenšamies piemēroties bezjūtu nabadzīgajai pasaulei.
Apstāsimies, uz brīdi atteiksimies no darba steigas un ieelposim smaržu, kas kāpj no pērkona lietū izmirkušas zemes. Apzināsimies, ka nekas nav vērtīgāks par katru dienu, ko dzīvojam, par apziņu, ka esam dzīvi. Par spīti visam.
