Mečislavs Pracuks pēc profesijas ir autoelektriķis un pēc tautības polis. Pilis, ko viņš būvē no sērkociņiem, cilvēkiem patīk neatkarīgi no tautības, profesijas un vecuma.
Mečislavs Pracuks pēc profesijas ir autoelektriķis un pēc tautības polis. Pilis, ko viņš būvē no sērkociņiem, cilvēkiem patīk neatkarīgi no tautības, profesijas un vecuma.
“Ārpus mājas tās nav rādītas. Gatavās dāvinātas draugiem un radiem. Var teikt, ka mājās palikušas tikai bijušās greznības atliekas,” saka M.Pracuks.
Meita gribēja pili
“Pirmo pili uzbūvēju pirms 12 gadiem. Meita gribēja, un man nebija izejas – atlika vien ķerties pie darba. Kā tas darāms, parādīja sievasmāte. Toreiz viņas darbavietā daudzi azartiski darbojās ar būvēšanu no sērkociņiem,” stāsta meistars.
Abām Pracuku ģimenes meitām tēva atjautība un roku veiklība lieti noderējusi laikos, kad modes topā bijušas matu sprādzes no pērlītēm. Tās gatavoja paši, tādējādi ģimenes budžetā ietaupot krietnu summu. Apritē esošie “repsīši” par vienu matu rotu, ko nevajadzēja pirkt, maciņā atstāja 180 līdz 300 rubļus.
Pilis ir ugunsbīstamas
“Katra stāva iekšpuse ir aizpildīta. Saguldītie sērkociņi satur cits citu un būves stāvus kopā bez līmes un citiem stiprinošiem elementiem. Vienīgais, kas nāk klāt, ir nolakošana, jo sērkociņi, mēdz izžūt.
Lielākas pils galvenajai ēkai vajadzīgi apmēram 8000 sērkociņu, piebūvēm un citām detaļām – atkarībā no lieluma. Beidzamā, ko liku kopā, atgādināja, ka sērkociņi ir viegli uzliesmojoša manta. Kasti ar iesākto darbu gribēju novietot uz skapja, nezinu – vai saskārās detaļas, vai kāds sērkociņš uzrāvās gar kastes sānu, bet uzliesmoja vienā mirklī. Bojā gāja mājiņa no 6000 sērkociņiem,” stāsta M.Pracuks.
Būvēšana aizrauj
Plāni vai rasējumi pilīm neesot vajadzīgi, ideja nākot reizē ar darbošanos.
“Būvēšana aizrauj. Strādāju Rīgā, ceļā uz mājām abi ar sievu pat vilcienā likām sērkociņus – gan brauciens nav tik garš, gan mājiņa gatava.
Ir interesanti, ja varu būvēt no sērkociņiem ar krāsaina sēra galviņām. Kādreiz bija kārbiņas – suvenīri – ar sarkaniem un zaļiem sērkociņiem . Visus tos esmu izmantojis. Veikalā mani jau pazīst, sākumā brīnījās un jautāja, kur liekot tik daudz. Tagad pa gabalu saka, ka neesot krāsaino sērkociņu. Iesākts ir, vajadzētu arī turpināt, bet ar brūnajiem vien negribas,”saka M. Pracuks.
Rokas darba nebīstas
“Strādāju autobusu parkā. Ģeneratori un citas autoelektroierīces ir mans darba lauks. Neesmu superelektriķis, bet laboju arī radioaparātus un magnetolas. Rokas darba nebīstas – bērniem magnetofonu uztaisīju ar visiem pastiprinātājiem. Vārdnīca ir – nav problēmu arī ar ārzemju ražojumiem. Ievēroju – ja atnes iekodētu, darbu neuzņemos.
Idejas ir, vajag tikai laiku. Sērkociņu pilij apkārt var arī dārzu “ierīkot”. Lūk, sausās smilgas. Vajag tikai stumbru, un bērzs gatavs,”sarunu beidzot, saka M. Pracuks.
