Svētku rotājumus rada paši

Šikovu ģimenes mājās Annā svētku galvenajā rotā, Ziemassvētku eglītē, skaisti mirdz pašu gatavoti dekori no epoksīda sveķiem. Tā ir Ineses Šikovas aizraušanās brīvajā laikā – kad darba diena noslēgusies, viņas radošajā darbnīcā turpat mājās top skaistums. “Katrs darbs ir unikāls, un ir ļoti grūti izveidot divus pilnīgi vienādus. Var mēģināt, bet krāsu nianses, spīdums tomēr var atšķirties,” sarunu par epoksīda sveķiem iesāk to meistare I. Šikova.

“Darbošanos ar epoksīda sveķiem apguvu pašmācības ceļā, nekādus kursus neapmeklēju. Pat nezinu, vai tādi ir, bet ļoti daudz informācijas mūsdienās var uzzināt internetā – skaties video un mācies. Nepieciešamas veidnes un epoksīda sveķi ar cietinātāju. Lai darbi būtu krāsaini, klāt var pielikt speciālu krāsu vai spīdumus, jo paši epoksīda sveķi ir caurspīdīgi. Nav nekas ļoti sarežģīts – ja visu dara, kā rakstīts instrukcijā, sanāks. Vienīgā nianse – jāievēro precīzas proporcijas, lejot kopā šķidrumus. Reiz gribēju, lai darbiņi ātrāk kļūst cieti, tādēļ pielēju vairāk cietinātāja. Man plāns gan neīstenojās un notika tieši pretēji – masa nesacietēja, no formiņas nevarēja izņemt ārā un pat nācās to izmest,” stāsta Inese. Kad formiņas sapildītas ar šķidrumu, tām jāļauj vairākas stundas sacietēt un tikai tad, kad ir pārliecība, ka tas noticis, ņemt laukā. Formas Inese iegādājas ārzemju interneta veikalos, jo tā ir lētāk un arī daudzveidība ir lielāka. No epoksīda sveķiem tapuši rotājumi eglītei, dekori telpām, rotaslietas, atslēgu piekariņš, krūzīšu paliktnis, svečturi un pat saldumu trauks vairākos stāvos.

Vada meistarklases

Ineses darba dienas aizrit Alūksnes slimnīcā, kur ir sanitāre operāciju zālē, paralēli mācās Rīgas Stradiņa universitātē Sarkanā Krusta medicīnas koledžā par māsu palīgu. “Darbs slimnīcā nav viegls. Protams, katra veiksmīga operācija un cilvēka atveseļošanās sagādā prieku, tomēr tā nav vienmēr. Ir arī smagi brīži. Un tiem nekad nevari būt gatavs. Lai arī zini, ka iznākums var būt letāls, tik un tā ir cerība, ka viss būs labi,” stāsta Inese. Lai pēc darba gūtu pozitīvas emocijas un prieku, kolēģes mudināta, sākusi veidot darbus no epoksīda sveķiem. “Kolēģe jau tādus veidoja, un domāju – ja viņa var un viņai sanāk, kādēļ lai arī man neizdotos. Dažādus radošus darbiņus esmu darījusi, kopš sevi atceros, – šuju, adu, veidoju glezniņas. Pamēģinu visu, kas man liekas interesants un radošs,” stāsta Inese. Ja ko apņēmusies, tad arī izdara, tādēļ iegādājusies visus nepieciešamos materiālus un sākusi darboties.

Epoksīda sveķu rotājumu darināšana nav vienīgā Ineses aizraušanās. Viņa lej arī sveces un ziepes. Princips ir līdzīgs – jau gatavas formiņas pilda ar šķidrumu. Tomēr arī te bez radoša pieskāriena neiztikt, meistars var izvēlēties krāsu salikumu. Inese labprāt dalās zināšanās un vada meistarklases, kur izstāsta visus knifus. Ja darbošanos ar epoksīda sveķiem apguvusi pašmācības ceļā, tad sveču liešanā gan bijusi noderīga piedalīšanās meistarklasē. Reiz mācījusies viņa, tagad labprāt māca citus. “Strādāt mājās ir viens, bet dalīties tajā, ko protu, ir pavisam kas cits. Man sagādā daudz prieka, ka esmu kādam kaut ko iemācījusi. Ja cilvēkam ir prieka mirdzums acīs, tā jūtos arī es,” teic Inese. Meistarklases viņa jau vadījusi Annā, Jaunannā. Janvāra beigās tāda būs arī Apes Amatu mājā.

Sirdij, nevis biznesam

Radoša darbošanās ar epoksīda sveķiem, arī sveču un ziepju darināšana ir Ineses vaļasprieks, nevis bizness. “Es nevarētu radīt daudz un īsā laikā, būt atkarīga no termiņiem. Man ir darbs slimnīcā, mācos par medicīnas māsu, un radoša darbošanās var notikt tikai manā brīvajā laikā. Daru tad, kad vēlos, bet, ja tas būtu bizness, – nevarētu un visu paspēt būtu neiespējami. Tad man būtu satraukums un stress, otru darbu negribu,” smejoties saka Inese. Vaicājot, kurš no darbošanās veidiem tīk labāk, Inese ātri vien atbild, ka tā ir strādāšana ar sveķiem. “Sveču lējēju ir vairāk, un tas vairs nav nekas unikāls. Savukārt epoksīda sveķu meistaru ir maz, arī tirdziņos šādus darbus neredzu,” stāsta Inese.

Visu, ko dara mamma, labprāt izmēģina arī viņas bērni, tādēļ Inese droši saka, ka darbošanās ar šo materiālu ir pa spēkam katram, tostarp bērniem. Protams, pieaugušo palīdzība ir nepieciešama, lai precīzi sagatavotu epoksīda sveķu maisījumu un ielietu to formās. “Ir svarīgi bērniem iemācīt radīt pašiem. Nevis vienmēr dāvanas pirkt gatavas, bet izgatavot ko pašu rokām. Tad arī dāvināšanas prieks ir lielāks. Šogad bērni svētku dāvanas veidoja paši,” stāsta Inese. Tikpat svarīgi ir mācīt bērniem darīt labus darbus. Piemēram, šajā Ziemassvētku laikā viņa kopā ar meitiņu devās uz sociālās aprūpes centru “Pīlādži” Mālupē, kur nogādāja pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” vecāku padomes rosinātās un vecāku un bērnu sagatavotās apsveikumu kartītes. Meitiņa dziedājusi dziesmu, pasniegtas paciņas, kas sagādāja daudz prieka kā pasniedzējiem, tā saņēmējiem. “Darīt labus darbus ir neatņemama svētku sastāvdaļa,” saka Inese.

Brīnumiem ir jātic

Ziemassvētkus Šikovu ģimenē gaida – mājā jau rotājas Ziemassvētku eglīte, vairākkārt jau ceptas piparkūkas, ārā mirdz spožas lampiņas, un visi gaida svētku brīnumu. “Darām patiesi un no sirds, nevis ātri, ātri ķeksīša pēc. Piemēram, eglīti rotājam, nevis lai tā būtu, bet tā sagādātu prieku. Sākot no izvēles, atnešanas mājās, kopīgas rotāšanas. Ir svarīgi bērnos nosargāt ticēšanu Ziemassvētku brīnumam, Ziemassvētku vecītim, kurš nes dāvanas. Nereti paši pieaugušie šo ticību grauj savstarpējās sarunās. Tā nevajadzētu,” saka Inese. Šikovu ģimene svētkus svinēs savējo lokā – dosies ciemos pie radiem, tomēr vienu svētku dienu Inesei gan būs jāstrādā, jo tāda ir darba specifika. Tomēr tas nemazina svētku sajūtu. “Laicīgi zinu, ka būs jāstrādā, un to pieņemu un saprot arī mana ģimene, tādēļ pārpratumu nav,” saka Inese. Svētkos viņa visiem vēl ticēt brīnumiem – ja tiem tic, brīnumi negaidīti var notikt. “Dāvāsim prieku un radīsim brīnumus citiem!” vēl Inese Šikova.