Piezīmes uz zilās lapas

Pirms pāris gadiem, kad fizikālajā terapijā stiprināju savu izoperēto celi, man bija interesantas sarunas ar medmāsu, kura allaž nāca klajā ar dažādām dzīves gudrībām. Atminos, kā medmāsiņa man piedāvāja iepazīties ar kādu pacientu, kurš turpat aiz aizkara saņēma fizikālās procedūras mugurai. Viņa viedi teica: “Nu, ja, agrāk iepazinās diskotēkās, tagad – poliklīnikā! Te abi viens otram izstāsta, kādas veselības likstas piemeklējušas, un – kontakts nodibināts!” Toreiz abas gardi nosmējāmies, bet taisnība jau ir – jo vecāks kļūsti, jo vairāk saskaries ar informāciju par veselības problēmām. Ja neslimo pats, tad slimo kāds tuvinieks, kolēģis, draugs, un tāpat esi vieglā nojausmā par veselības aprūpes spožumu un reizēm arī postu. Un, ja vari lepoties ar puslīdz labu veselību, nav garantijas, ka nenokļūsi slimnīcā, ārējo apstākļu ietekmēts.

Tā gadījās arī man, kura nebija gulējusi slimnīcā kopš dzemdībām, un tas ir pietiekami sen. Tā bija jauna pieredze, pārsteigumi, pārdomas un secinājumi. Kas to būtu domājis, ka tagad slimnīcā ir tik ērtas gultas, var dabūt pat otru spilvenu, maltītes ir gana sātīgas un garšīgas, lai līdzpaņemtie cepumi paliktu neapēsti, pārsteidz modernizētās iekārtas, gaišās telpas un visam pāri – laipnais personāls. Lai gan ir dzirdēti neviennozīmīgi stāsti, tostarp redakcijai vēstītie, priecājos, ka man veicās sastapties ar cilvēkiem, kuri ir savā īstajā vietā, kuri saprot, ka slimnīcā neviens nav ieradies prieka pēc, bet grūtā brīdī, un attiecīgi uzvedas – palīdz, atbalsta, paskaidro, uzmundrina. Protams, ne viss ir gludi. Šajās dienās apmeklējot vairākas medicīniskās iestādes un vairākus mediķus, jāsecina, ka izslavētā e-veselība joprojām lāga nav iegājusies, un visiem tāpat šurpu turpu jāskraida ar papīriem un štempeļiem, kaut gan informācija varētu mierīgi ceļot elektroniski.

Slimnīca ir kā pilnīgi cita pasaule, kurā neviens nevēlas nokļūt, bet, kad nokļūst, saprot, ka tā ir vajadzīga, lai no tās izkļūtu vesels. Tādēļ šajā laikā daudz skaidrāk nekā pirms tam iztēlojos situāciju – kā būtu, ja mums Alūksnē nebūtu slimnīcas. Ja vēlu piektdienas vakarā ar asiņainu traumu nāktos braukt uz Balviem vai Valmieru, vai vēl sazin kur. Tādēļ paldies alūksniešiem, kuri savulaik nestāvēja malā, bet aktīvi iestājās par Alūksnes slimnīcas profila saglabāšanu. Un, protams, paldies slimnīcas personālam, kurš ir izvēlējies šo tik atbildīgo un grūto darbu, jo es tādu brīvprātīgi neizvēlētos, bet – kādam tas ir jādara.

No veselības aprūpes iestādes esmu atgriezusies ar divām ķirurga Valda Skultes atziņām. Pirmā skan diezgan paradoksāli, bet tā nudien ir: “Ārstēties var atļauties tikai vesels cilvēks.” Tas tādēļ, ka smagās zāles traumu ārstē, bet citu kaiti veicina. To var novērst, pastāvīgi rūpējoties par veselību, nevis sagaidot visu buķeti kaišu. Otrs drīzāk ir retorisks jautājums: “Kādēļ cilvēki bojā paši savu veselību?” Gulšņā dīvānā, nevingro, ēd treknu, pārāk daudz iedzer, pārāk ātri brauc… To mediķi novēro katru dienu, taču atbildes uz šo jautājumu viņiem nav. Lai jums laba veselība!