Džona Viljamsa grāmatu “Stouners” man ieteica pazīstamā grāmatu blogere, starp citu, alūksniete, Paula Avota, kurai šis ir viens no mīļākajiem literārajiem darbiem. Tagad romāns kļuvis arī par vienu no man tuvajiem, kaut gan lasījusi to esmu tikai vienreiz.
Izdevniecībai “Zvaigzne ABC” tas ir 2016. gada izdevums, bet Dž. Viljamss to sarakstījis 1965. gadā. Nemaz tik bieži negadās, ka izdevums piedzīvo līdzīgu likteni tā varonim, taču sanācis, ka tālajā 1965. gadā tas, tikpat klusu kā uznācis uz literārās skatuves, no tās arī pazuda. Taču 50 gadus vēlāk – romāna autoram jau esot tai saulē – šis darbs negaidot piedzīvo jaunu izdevumu, tiek burtiski apbērts ar komplimentiem un nekavējoties tulkots daudzās pasaules valodās. 2016. gadā to tulko izcilā latviešu tulkotāja Silvija Brice, un tam arī ir ievērojama nozīme.
Kas tad ir tik sevišķs šajā darbā? Varbūt tas, ka šajā romānā galvenais varonis nav nekāds supervaronis, bet drīzāk otrādi – cilvēks ar diezgan necilu un neinteresantu dzīvi, neizlēmīgs, pilns dvēselisku pārdzīvojumu, bez iniciatīvas kaut ko mainīt savā dzīvē. Tas aprakstīts tik sajūtami, ka reizēm man gribējās nokļūt romānā un galveno varoni vienkārši sapurināt, sakot: ”Hei, Stouner, tev taču ir tikai viena dzīve – dari ar to kaut ko!”. Taču viņš paliek nesatricināms, ko īstenībā izskaidro arī trāpīgi izraudzītais varoņa vārds (“stone” – akmens, no angl.), kas ir arī romāna nosaukumā.
Skaistākais šajā smeldzīgajā stāstā ir tas, ka galveno varoni, kurš sākotnēji, vecāku spiests, vēlējies kļūt par lauksaimnieku, universitātē negaidīti savaldzina angļu renesanses literatūra, un viņš nolemj mainīt izvēlēto dzīves ceļu. Pēc universitātes absolvēšanas viņš pat kļūst par pasniedzēju šajā nozarē. Kaut arī nodzīvojis vienmuļu dzīvi, viņš tomēr piedzīvo mīlestību, un tā ir mīlestība pret grāmatām. Esmu izrakstījusi vairākus citātus, kas, S. Brices latviskojumā, ir vienkārši brīnišķīga oda literatūrai. “Miers, kuru viņš centās sasniegt, sašķīda druskās, kad viņš aptvēra, cik maz laika atlicis dzīvē, lai izlasītu tik daudz, lai uzzinātu to, kas jāzina,” un šai domai es varu vienīgi pievienoties. Man reizēm ir līdzīgas sajūtas.
Katrā ziņā ir taisnība pieminētajai grāmatu blogerei, kura man teica: “Paņem “Stouneru”, pēc šī romāna izlasīšanas dzīve vairs nekad nebūs tāda, kā bija.”
