Vai Alūksnē sāk ienākt varas un cietsirdības gars?

Neērts jautājums un tomēr šī doma sāk apstiprināties. Te nerunāšu par bojāto ielu un ietvju segumu, kuras daudzviet ir ļoti kritiskā stāvoklī. Jo saprotu, ka visam nepietiek līdzekļu, tāpat nerunāšu par daudzviet izdrupušām kāpnēm un citām negācijām, kuras nedara Alūksnei godu. Šoreiz nerunāšu arī par novada bibliotēkas “sāpju bērnu” kāpnēm, kuras jau ir laba augoņa lielumā un atliek tikai pārtrūkt. Tas ir bīstami. Bet šodien redzēju, ka cietsirdības gars tupina uzvaras gājienu pa Alūksnes lielajiem kapiem. Es biju apkopt tuva cilvēka kapu kopiņu, gāju gar ezermalu pa bērzu birztalu un priecājos, ka viss tiek pamazām sakopts. Reizē arī skumu, ka šogad te nestaigās daudzi alūksnieši jo atdusas kapos, tostarp arī žurnāliste Dace Plaude. Tomēr prieks bija lielāks, kad redzēju, kā tiek pļauts un ezermala atbrīvota no zāles un krūmiem. Šo prieku vēl pavairoja balts kaķītis – kā no Kārļa Skalbes pasakas iznācis. Acis priecēja Loku ielas māju pagalmi.

Kur tad vara un cietsirdība? Tā bija kapos, kad redzēju, kā cilvēki ar ķerrām stumj augšā smiltis. Tur bija sievietes, vīrieši. Pie viena es apstājos un pajautāju kāpēc šogad tik tālu lejā no kapiem izbērtas smiltis? Vīrietis, kura vārdu neprasīju, vaļsirdīgi atbildēja, ka tiešām citus gadus smiltis esot nobērtas pie vārtiem, bet šogad tikai trīs kravas un uz priekšdienām vispār nebūšot. Es stāvēju labu brīdi, jo pietrūka vārdu un meklēju atbildi sevī, kāds tam sakars ar šī gada smiltīm? Vai pieaugtu dārdzība, ja smilšu kravu izbērtu pie vārtiem? Es nevainoju vedējus, jo viņi tikai izpildīja augstāk stāvošas personas pavēli – cilvēku, kurš šo darbu nav darījis. Tas ir jāizjūt pašam uz savas ādas. Nav taču vergu laiki, bet varbūt sāk atgriezties, kad vara nosaka visu. Vai tiešām sāk ienākt varas un cietsirdības gars Alūksnē?

Tas nebūtu tas labākais variants, ko alūksnieši pelnījuši un kapus kopt brauc arī no tālienes, tuvojas taču kapusvētki un pilsētas svētki. Tiesa, Alūksne ir skaista, Vidzemes pērle. Pateicība sētniekiem un citiem darba darītājiem.

Piekrītu arī tiem lasītājiem, kuri saka, ka nesakārtotu lietu vēl daudz. Tika pieminēts Alūksnes pansionāta kapi. Šobrīd nezinu par tiem nekā sacīt, tikai varu teikt, ka pirms gadiem mēs paši darbinieki gājām tos uzkopt. Nebija problēmu. Kā saka, citi laiki, citi tikumi. Bet šoreiz man sāp, ka smagās smiltis ar ķerru pret kalnu jāstumj Alūksnes, novada cilvēkiem, varbūt arī no citiem novadiem, tikai tāpēc, ka atvestas tikai trīs kravas. Tomēr es ticu, ka Gaisma uzvarēs un cietsirdības vietā ienāks mīlestība. Kamēr vien kaķītis būs.