Bērnu drošība ir aktuāls jautājums sabiedrības dienaskārtībā
– ir svarīgi atpazīt bīstamas situācijas un attiecīgi reaģēt,
ja kaut kas noticis. Tikpat svarīgi ir arī prast izskaidrot bērnam,
kas nav drošas situācijas. Kā ar bērnu runāt par drošību? Kā
izaudzināt drošu bērnu, tajā pašā laikā pasargājot viņu no
briesmām? Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās
medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts un RSU docētājs
Artūrs Miksons uzskata, ka ar bērnu par drošību jārunā jau no
viņa pirmās dzīves dienas, nebiedējot un nemoralizējot, bet gan
akceptējot bērna izjūtas un skaidrojot situāciju.
Artūra Miksona viedoklis (video garums 3
min. 24 sek.) pieejams šeit: https://youtu.be/tgua9eE1uJg
“Drošība var būt gan fiziskā, piemēram, vai bērns ir siltumā,
paēdis un viņam nedraud fiziskas briesmas, gan arī emocionālā –
vai bērns ir uzklausīts, pieņemts, mīlēts. Fizisko drošību ir
vieglāk nodrošināt, attiecīgi reaģējot, piemēram, ja mazs
bērns ir pārāk tuvu gultas malai vai sunim, kurš var uzbrukt. Par
emocionālo drošību reizēm nezinām vai nesaprotam, kuras var būt
situācijas, kad bērns jūtas nedroši. Piemēram, situācija, kad
bērnam nekas nedraud, bet viņš tāpat nevēlas spert soli un iet
kaut ko izmēģināt un darīt – bieži vien tā ir vecāku
iemācīta realitāte. Bērnu ietekmē arī dažādi dzīves
notikumi, piemēram, regulāri vecāku strīdi mājās, potenciāla
šķiršanās, tuvinieka zaudējums, kuriem netiek pievērsta
pietiekama uzmanība no vecāku puses, jo “nekas traks taču nav
noticis”,” stāsta A. Miksons.
Kādā vecumā ar bērnu sākt runāt par drošību?
A. Miksons uzsver, ka nav viena vispiemērotākā vecuma, kad
sākt runāt par drošību. “Bieži vien vecākiem šķiet,
ka bērnam jau no dzimšanas vajadzētu saprast, kas ir bīstamas
situācijas, bet bērns ienāk pasaulē ar interesi par visu apkārt
notiekošo, nevis ar briesmu un baiļu izjūtu. Līdz ar to vecāku
uzdevums ir jau no pirmās dzīves dienas stāstīt par apkārtējo
pasauli un to, kā izvairīties no bīstamām situācijām. Svarīgi
ir nepārspīlēt, jo tad bērns izaugs trauksmains un pārliecināts,
ka pasaulē ir tikai ienaidnieki,” uzsver A. Miksons.
Kā ar bērnu runāt par drošību?
“Dažādos vecuma posmos bērnu uztvere un uzvedība atšķiras,
bet ir jāievēro viena kopīga pieeja, stāstot bērnam par drošību
– runājot par jau notikušu vai iespējamu situāciju, vecākiem
sākumā ir jāpieņem bērna izjūtas tajā brīdī. Piemēram, ja
bērns ir izskrējis uz ceļa, tad pēc bērna nogādāšanas drošībā
vecākiem ir jāakceptē tas, ka to viņš darīja, jo viņu
ieinteresēja mašīna vai kaķis uz ceļa. Sarunā ar bērnu ir
jāpieņem viņa interese, jāizskaidro sekas un jāierosina pareizās
rīcības modelis: “Jā, es saprotu, tev bija interesanti, tu
gribēji redzēt mašīnu, bet tā rīkoties nevar, jo mašīna var
uzbraukt virsū. Mēs vēlāk varam abi pieiet klāt stāvošai
mašīnai un aplūkot to.” Šajā brīdī bērns jūtas vecāku
saprasts un redz risinājumu, kā var apmierināt savu interesi par
pasauli. Ja bērnu norāj, bet nepasaka, ko viņam darīt, tad bērns
nesapratīs, kas ir izdarīts nepareizi.”
Ko nevajadzētu darīt, lai negatīvi neietekmētu bērna uztveri
par drošību?
A. Miksons uzsver, ka noteikti nevajadzētu bērnu biedēt ar
situācijām, kurās viņš ir nonācis vai varētu nonākt,
piedraudot, ka tad, piemēram, atnāks policisti vai sveša tante,
kas aizvedīs projām. Pirmajā brīdī vecākiem tas var šķist
lielisks un efektīvs situācijas risinājums, jo bērns nobīstas un
klausa. Taču tas rada nepatiesu priekšstatu par realitāti, kā arī
rada neuzticēšanos vecākiem, jo vecāku prognozētais nenotiek.
