Pēdējā laika notikumi rosinājuši aizdomāties par to, vai un cik viegli cilvēkam ir būt patiesam. Par to, kad un kādas maskas tiek uzliktas, kā vārdā tās uzliekam un ko cits citam varam un gribam apsolīt. Katrā atbildē uz šiem jautājumiem būtu jābūt daļai patiesības, bet – diemžēl tā vienmēr nav. Bet – kur nav patiesības, tur nav taisnības. Vai šodien vispār vairs iespējama tīra un patiesa taisnība? Arī tas ir jautājums, uz ko gribētos patiesu atbildi, bet – vai tā vispār iespējama?
Visiem ir labi zināms teiciens – katram sava taisnība. Un tā tas arī ir, tādēļ arī laikraksta slejās vienmēr esam centušies gādāt par viedokļu dažādību, daudzpusību, objektivitāti, lai, tos visus izlasot, lasītājam raisītu pārdomas un ļautu pašam izvērtēt, kuras taisnības pusē viņš nostājas. Katram sava taisnība ir arī visparastākajā ikdienas situācijā, strīdā un prieka mirklī – mājās, darbā, ikvienā vietā un lietā. Parasti zaudē tie, kuri cenšas otram uzspiest savu taisnību, viedokli, jo – gudrākais paiet malā, saprotot, ka veltos strīdos nedrīkst tērēt savu enerģiju. Bet rast kompromisu – tā ir ļoti liela prasme!
Kāds cilvēks, risinot nozīmīgu sarunu, man nesen uzdeva tiešu un pēkšņu jautājumu: “Bet sakiet, ko jūs par to visu patiesībā domājat?” Atzīstos – atbildot es pateicu tikai nedaudz vairāk kā pusi patiesības, ko es par to domāju, pārējo daļu atstājot pie sevis. Kādēļ? Jo ne vienmēr mēs varam – un arī nevajag – uzticēties cilvēkiem, kurus pazīstam neilgu brīdi. Tomēr savas domas – to, ko patiesi domā – paust vajag vienmēr. Vienmēr esmu augstu vērtējusi cilvēkus, kuri tieši un atklāti saka, ko domā – gan tīkamas, gan netīkamas lietas, un cilvēkus, kuri vienmēr saka taisnību. Jo tad tev uzreiz viss ir skaidrs un vari ātri izdarīt secinājumus, kā būt un ko darīt tālāk. Pretējā gadījumā var ātri sapīties pats savos melos, bet meliem, kā zināms, ir īsas kājas… Taču pie sevis atstāto patieso domu daļu vajag glabāt – pienāks laiks un situācija, kad arī to varēs skaļi izteikt vārdos. Izšaut visu pulveri uzreiz arī nevajag.
Cik jūs katrs ikdienā esat patiess? Vai jums tas izdodas? Kad izdodas un kad neizdodas? Kāpēc? Lai tie paliek jautājumi kā mājasdarbs, uz ko katram pie sevis atbildēt.
