Alūksnes muzejā pilsētas svētku laikā nedēļas nogalē notika grāmatas “Alsviķu Ķemera (Strautiņu) skola 1868-2018” atklāšana, kas ir zīmīgs notikums gan Alūksnes novada kultūras dzīvē, gan Strautiņu skolas pastāvēšanas laikos. Grāmata ir vēsturisku atmiņu, stāstu, atziņu un pārdomu apkopojums, ar kuriem dalījušies cilvēki, kuru dzīvēs Strautiņu skola savulaik vai tagad ieņem kādu lomu.
Atmiņu un vēstures liecība
Klātesošos ar svinīgu uzrunu sveica Alūksnes muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Jolanta Baldiņa, uzsverot grāmatas atklāšanas nozīmīgumu vēstures kontekstā, jo grāmata dzīvos 100 un vairāk gadus, tā nesot Strautiņu skolas atmiņas tālāk nākotnē. “Ir atmiņas, kas izplēn un aizmirstas, bet, ja mēs ierakstām un pierakstām šīs atmiņas, ja izdodas tās izdot grāmatā… Nav sliktu grāmatu, katrā grāmatā var atrast kaut ko vērtīgu. Vēstures grāmatas ir grāmatas, kuras ir piepildītas ar atmiņām, ar pētījumiem, ar stāstiem. Tās ir ļoti vērtīgas. Un tās kļūst vērīgākas ar katru dienu. Tās atmiņas, kas šobrīd ir savāktas, pēc simts gadiem nekad vairs nebūs iespējams savākt. Pierakstītais stāsts un atmiņas būs dzīvas. Paldies par to Solveigai Selgai, Jānim Polim, paldies grāmatas recenzentam Jānim Līcim un Strautiņu skolai, kas šo glabāto stāstu ir veidojusi un saglabājusi!” teica J. Baldiņa.
Top kopdarba rezultātā
Grāmatas tapšanā iesaistījās cilvēki, kuri dzīvē vairākkārt tikušies, kopā darbojošies un kurus saista gaitas Strautiņu skolā, vēlme apkopot stāstus no tās dzīves. Ņemot vērā, ka Strautiņu skola joprojām turpina savu misiju, ir spējusi to nest jau 150 gadus, ideja par grāmatu esot bijusi autora un viņa palīgu prātos jau ilgu laiku.
Strautiņu pamatskolas direktore Ingrīda Pedece atminējās, kā 2010.gadā ideja ieguvusi aprises, kad mazpulcēniem izveidojās cieša sadarbība ar J.Poli un īpaši – S.Selgu, kura ir Strautiņu skolas absolvente. Tajā laikā esot tapis arī mazpulcēnu pirmais dabas taku projekts – mazpulcēni iepazina ne tikai Alsviķu un Strautiņu dabas vērtības, bet arī cilvēkus, kuri labprāt dalījās savās atmiņās par dažādiem vēstures notikumiem un arī par skolas laiku. Tas aizsāka procesu, kura laikā vēlāk tika veidoti vairāki pasākumi skolas absolventiem, māksliniekiem – Lilijai Līcei un Jānim Selgam, kā rezultātā ikvienam radusies interese meklēt savas saknes un dzimtas stāstus, kas saistīti ar Strautiņu skolu.
Jāizdod simtgadē
Šis gads aizrit Latvijas simtgades svinību zīmē, un arī Strautiņu skola atzīmēs savu jau 150.jubileju, tāpēc grāmatas izdošana bija kļuvusi par aktuālu un īpaši svarīgu notikumu. “Bija ideja, atmiņu stāsti, tikai vajadzēja ieguldīt milzīgu darbu un cilvēku, kurš uzņemtos darbu pie grāmatas izdošanas. J.Polis bija tas cilvēks. Strautiņos un Alsviķos vienmēr ir bijuši īpaši cilvēki – aktīvi, zinātkāri, enerģijas pilni, kas vienmēr meklē kaut ko jaunu. Ļoti daudzi cilvēki mūsu puses vārdu ir aiznesuši arī pasaulē. Par viņiem nevar nerakstīt! Turklāt arī mums katram pašam ir savs skolas laika stāsts par notikumiem, skolotājiem, klasesbiedriem, par dažādam attiecībām, attieksmēm. Milzīgs paldies visiem tiem, kas piedalījās grāmatas tapšanā vai nu ar atmiņām, vai foto. Protams, vislielākais paldies J.Polim un S.Selgai. Tāpat paldies par finansiālo atbalstu Luiku ģimenei, paldies Alūksnes un Apes novada fondam un Dzintrai Zvejniecei. Lai mums visiem Latvijā ir nākotne, lai laukos skolām ir nākotne, jo tad būs nākotne mums, mūsu bērniem un mazbērniem!” vēlēja I.Pedece.
Cilvēkstāsti un atmiņas
Atklāšanas svētkos vairākkārt izskanēja pateicības J.Polim, kas uzņēmās milzīgo darbu apkopot daudzās atmiņas, stāstus un pārdomas, kas ir ievērojami grūtāk, nekā rakstot grāmatu par vienu cilvēku, turklāt atmiņas un cilvēku stāsti stiepjas 150 gadu tālā vēstures posmā. Grāmatas atklāšanas svētku laikā S.Selga nolasīja arī dažus citātus no grāmatas, kas vislabāk raksturo kādu laika posmu skolas vēsturē, cilvēku atmiņās. “1941.gadā ienāca vācieši un skolā bija jāmācās vācu valoda. To es zināju daudz labāk par angļu valodu, jau no bērnības. Tomēr bija jābūt klusu un jādabū papīrs,” fragmentu no grāmatas klātesošajiem nolasīja S.Selga, izsakot pateicību visiem, kas vaļsirdīgi, bet bez liekiem pārspīlējumiem pastāstījuši par savu skolas laiku, norādot, ka sevišķi interesanti būtu bijis apkopot arī skolotāju bērnu izjūtas un pārdomas par laiku, kas pavadīts skolā ar vecākiem, kuriem mācību laikā tomēr bijusi cita loma.
Apkopo puspateikto un
nepateikto
Pateicību izteica arī fonda vadītāja Dz.Zvejniece, apliecinot ilgo sadarbību gan ar J.Poli, gan S.Selgu, kuri ir arī vieni no fonda dibinātājiem. Grāmatas recenzents Jānis Līcis pauda atzinību, ka grāmatas atklāšana ieinteresējusi tik daudzus cilvēkus. “Esmu īstens alsviķietis un esmu lepns šodien, ka tiek prezentēta jau otrā Alsviķu vēstures grāmata. Esmu laikmeta liecinieks. Jāatzīst, ka Strautiņu – Ķemeru skolas vēstures grāmata laikam ir vissaturīgākā, jo kā vēsturnieks es varu apliecināt, ka J.Polis un S.Selga, un ikviens iesaistītais ir izdarījuši visu, lai taptu patiesa vēstures grāmata. Es lasīju manuskriptus, rakstus, kuri attiecas uz skolas pirmajām desmitgadēm, uz pirmo piecdesmitgadi, uz mūsdienām, un varu apliecināt, ka tas darbs, ko J.Polis ieguldīja, ir tiešām neatsverams. Viņš ir izlasījis daudzu arhīvu materiālus, 19. un 20.gs. sākuma laikrakstus. J.Polis apgāž daudzas iesīkstējušas nostādnes par skolas vēsturi, par skolotājiem, kādas valdīja līdz šai dienai. Lasīsiet grāmatu un sapratīsiet, ka ne viss ir patiess, ko raksta dažādos laikos. Mani kādreiz sauca par vēstures viltotāju. Var jau būt, bet vēsture ir stipri daudz un bieži viltota – vai nu nav pateikta patiesība līdz galam, vai arī ir pateiktas puspatiesības,” teica J. Līcis. Viņš arī priecājās, ka grāmatas prezentācija notiek nevis skolas jubilejas laikā 25.augustā, bet Alūksnes pilsētas svētkos, tā apliecinot grāmatas un cilvēkstāstu piederību un nozīmīgumu novadā.
Gaidīs skolas jubilejā
Jāatzīmē, ka ikviens, kam saistība ar Strautiņu skolu, 25.augustā ir aicināts ciemos Strautiņu pamatskolā, lai atzīmētu jubileju, satiktos ar sen nesatiktiem klasesbiedriem vai skolotājiem, atminētos skolas dzīvi un varbūt pat dalītos ar kādu jaunu atmiņu stāstu vai fotogrāfijām, tādējādi palīdzot veidot jaunu arhīvu, iespējams, jau otrajam izdevumam par Strautiņu skolu.
— Teksts un foto: Žaklīna Stricka
