Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija 10.aprīlī vienojās par konceptuālu atbalstu Trauksmes celšanas likumprojektam, kas Latvijā būs jaunums. Tiesības celt trauksmi paredzēs ikvienai personai, ja attiecīgā informācija par pārkāpumiem vai apdraudējumu gūta saistībā ar darba pienākumu veikšanu un persona to pamatoti uzskata par patiesu. Vai šāds likumprojekts disciplinēs amatpersonas, vai korupcija vairāk tiks apkarota un vai cilvēki izmantos šāda veida iespēju, lai izteiktu savu neapmierinātību?
Astrīda Harju, Latvijas Republikas 12.Saeimas deputāte
Noskaidrot taisnību ir aktuāli
“Šis likums no Valsts kancelejas Saeimā iesniegts jau 2017.gadā un tapis galvenokārt, lai kalpotu sabiedrības interesēm. Tā ir arī Eiropas Savienības prasība – ieviest šādu likumu katrā Eiropas valstī. Celt trauksmi varēs par korupciju, krāpšanu, amatpersonu bezdarbību, nolaidību vai ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, izvairīšanos no nodokļu nomaksas, valsts naudas un mantas izšķērdēšanu, sabiedrības veselības, būvniecības, vides, pārtikas, darba drošības, sabiedriskās kārtības apdraudējumu, kā arī cilvēktiesību pārkāpumiem un pārkāpumiem publisko iepirkumu jomā un finanšu un kapitāla tirgus sektorā.
Ir atsevišķi gadījumi, kas ir publiski un nonāk sabiedrībā ar žurnālistu un mediju palīdzību. Ir arī privātie iesniegumi, kas tiek rakstīti dažādām valsts institūcijām. Cik es zinu – apmēram 30 no 100 iesniegumiem, kuri tiek izskatīti, atbilst trauksmes cēlēja pazīmēm. Mūsu valstī netiek veikta uzskaite, cik daudz iesniegtas sūdzības. Līdz šim arī nav normas, kas aizsargātu trauksmes cēlēju, bet anonimitāte tiek ievērota. Ir arī atbildība par nepatiesu ziņu sniegšanu, lai būtu aizsargāts darbadevējs un lai nebūtu negatīvo nomelnošanas kampaņu.
Trauksmes celšana nav personīga sūdzība vai nesaskaņas, ziņojumi par pārkāpumiem, kas nav saistīti ar profesionālo pieredzi un apzināta nepatiesas informācijas sniegšana. Publiski var ziņot tikai tad, kad nevar iedarbināt nevienu no pārējiem norādītajiem trauksmes celšanas mehānismiem un kad tas apdraud cilvēka dzīvību vai drošību. Ar nelielām niansēm vajadzētu tikt galā pašiem savās institūcijās, bet, ja krāpniecība atkārtojas, tad, protams, jāizmanto trauksmes celšana.
Esmu darba grupas vadītāja, kas strādā pie šā likuma tapšanas. Sākumā bija 11 likuma panti, bet veicām izmaiņas un esam nonākuši jau līdz 14 pantiem. Mainījām nosaukumu no “Trauksmes cēlēja aizsardzības likums” uz “Trauksmes celšanas likums”. Esmu novērojusi, ka jaunā paaudze ļoti labprāt iestājas par taisnību – viņiem tas ir būtiski. Viņi ir atbildīgāki un, ja redz nelikumības, tad ir gatavi informēt attiecīgās institūcijas.”
Jana Zilkalne, alūksniete, sociālo zinātņu maģistrs sabiedrības vadībā
Svarīgi, lai trauksmes cēlējs ir pasargāts
“Iepazīstoties ar likumprojektu, uzskatu, ka tas iedrošinās iedzīvotājus darīt zināmu par tādiem gadījumiem, par kuriem ārpus iestādes daudzi nezina, bet iestādes iekšienē tie ir acīmredzami. Pastāv lielāka varbūtība saņemt ziņas par būtiskiem pārkāpumiem, kuri mums, iedzīvotājiem, rada zaudējumus. Ja Alūksnes novada pašvaldībā kāds darbinieks zinās par negodīgu un savtīgu rīcību un viņu mocīs vainas apziņa par līdzdalību kādu faktu slēpšanā, tad šis darbinieks būs pasargāts, ja tiešām anonimitāte tiks garantēta. Vairums baidās runāt, jo negrib zaudēt darbu, īpaši tie, kuri ir pirmspensijas vecumā vai kuriem ir bērni. Piemēram, gadījums, kad Rūpniecības ielā gribēja būvēt kokogļu rūpnīcu – pašvaldības administrācijas iestādes darbiniekiem bija aizliegts parakstīties pret rūpnīcas būvniecību, kas šķiet diktatoriski, bet arī tā mēdz būt. Otrs gadījums – kad iepriekšējo vadību laikā SIA “Alūksnes nami” radīja virkni zaudējumu un iedzīvotāji aktīvi vāca pierādījumus, rakstīja vēstules domei. Tad iesaistījos arī es, bet tas beidzās ar virkni nepilnību – vainīgais bija uzteicis darbu un līdz ar to deputāti pieņēma domē lēmumu, ka neviens nav vainojams. Ja tagad kāds no SIA “Alūksnes nami” uzrakstītu par visu, kas notiek uzņēmuma iekšienē, varbūt tad būtu kāds rezultāts. Vai arī, ja pašvaldības vadība beidzot secinātu, ka visam pašvaldības transportam jāuzliek GPS sistēma, lai beigtos braukāšana privātām vajadzībām – tas jau būtu solis labas pārvaldības virzienā un līdzekļu ekonomijā. Būtiski, cik daudz cilvēku interesēsies par šādu likumu, jo lasīt likumus daudziem nepatīk un tie arī ir jāmāk lasīt. Būtiskākais – lai cilvēks, kas ceļ trauksmi par kādu lietu, tiešām ir pasargāts un pret viņu nav represiju, lai nenoniecina un psiholoģiski neizstumj.”
