Jau septembris ar krāšņiem puķu
klēpjiem
Ir atnācis, tāds mazliet kluss.
Vējš dzenā kādu nobirušu lapu
Un glāsta ābolus, kas zālē guļ.
Pīlādžos dus atvasaras maigums,
ar bērziem lapu zeltu mij.
Es mulsi stāvu ceļa malā
Un domāju – cik šodien cilvēks vērts?
***
Manī pamodās diena.
Zila un skaidra tā skatījās vāzē,
kurā ziedi jau bira.
Bet logā liktenis klauvē.
Kāds atkal nāk pasaulē skaļā,
Kāds ardievas saka,
Lai mūžības elpa īstā un kvēlā
Mūs vieno ar Visuma stariem.
Bet ielās plīst spuldzes,
Mākoņi raud kopā ar pamestiem kaķiem un
cilvēkiem, kuriem nav māju.
Manī pamodās diena.
Zila un skaidra tā skatījās vāzē,
kurā ziedi jau bira…
— Ieva Pētersone
