Sākums 22.jūnija numurā
Pāris dienas paskrēja kā putna vēdas. Pēc nedēļas skola! Es nevarēju vien atraut acis no baltās blūzes un svārciņiem: Almastante visu tik glīti bija sašuvusi! Mācības gaidīju ar nepacietību. Biju jau paspējusi aiziet līdz jaunajai skolai: skaista gan! Telpas – plašas, sevišķi sporta zāle iepriecināja. No septītās klases logiem varēja redzēt parku un dīķi, kurā peldēja pīles. Nebija slikti: kad apniks klausīties stundu, varēs mierīgi paskatīties pa logu. Ir cilvēki, kuri no istabas gadiem neiziet, bet zina vairāk nekā mēs, kuri diendienā staigājam pa āru. Visu informāciju viņi iegūst, sēdēdami pie loga. Arī dzīvoklis apmierināja: man beidzot bija savs stūrītis mācībām.
Uz galdiņa novietoju arī Gundegas fotogrāfiju. To nebiju atdevusi un, klusinādama sirdsapziņu, pie sevis apsolījos to pie pirmās izdevības aizsūtīt Alvīnestantei. Žēl, ka nezināju skolu, kurā Gundega mācās. Mēs varētu sarakstīties, mēs pat varētu draudzēties visa klase ar viņas klasi. Varētu uzaicināt uz sacensībām. Dambreti varētu spēlēt. Pat mācību olimpiādi noorganizēt. Gan jau būtu, par ko sacensties. Es tā nevērīgi pirmajā audzināšanas stundā paceltu roku un teiktu, ka liktenis mani saveda kopā ar meiteni, kura izrādījās mana māsīca, nu teiksim, attālāka radiniece. Viņa ir absolūta teicamniece, tā kā esam tik tuvu pazīstamas, tad nolēmām, ka arī mūsu klases varētu draudzēties. Zināt, es teiktu, viņa ir savā skolā, kur nu skolā, vēl tālāk, pazīstama kā laba dambretes spēlētāja. Te nu es saminstinājos, jo pati par sevi to gan nevarētu sacīt. Toties par viņu gan! Gundega noteikti gribētu zināt, kādas man ir atzīmes. Nekā spoža! Vienīgais piecnieks ir literatūrā. Būtu man blakus Gundega, tad noteikti veiktos labāk. Taču Gundega nemainīgi sēdēja savā fotogrāfijā un raudzījās tālumā. Pat sapnī pie manis vairs nenāca…
Varbūt uzrakstīt Maijai? Iespējams, ka viņa būs kaut ko dzirdējusi par Gundegu. Ja ne, vismaz uzzinātu, kā viņai pašai iet. Toreiz pat atvadīties neiznāca.
– Ilze! – Tā bija mamma, kura nāca iekšā un pa gabalu jau sauca: – Dejo nu – tev vēstule!
Kā dzelta pietrūkos kājās. Biju iedomājusies, ka sūta Gundega. Tomēr nē, rakstītāja bija Maija. Vienalga priecājos. Mana draudzene tomēr bija uzzinājusi manu jauno adresi. Ir nu gan Maijai uzņēmība! Vēstule bija gara un izsmeļoša. Nav jābrīnās, jo Maija taču bija vietējā un cilvēks, kurš visu pamatīgi izpēta. Labi, ka tā.
“Sveika, pazudusī!
Tev laikam septiņi suņi skrēja pakaļ, ka aizbrauci neatvadoties. Es jau nekā nezināju. Kā parasti aizgāju pie Ozoliņiem ar domu izprasīt Tevi uz ciema veikalu. Aizgāju, bet Alfrēdonkulis rokas vien noplātīja un aicināja istabā ar Almastanti parunāties. Tā kā parasti bija mīlīga, ar ķīseli mani pacienāja un pie viena pastāstīja, ka mamma ar tēti bijuši Tev pakaļ. No viņiem arī uzzināju Tavu tagadējo likteni. Taču pats jaunākais ir tas, ka pirms pāris dienām pie meitas dzīvot aizgāja Alvīnestante. Kad uzzināju to no savas mammas, nokritu gandrīz no krēsla. Jo neviens pats nerunāja, ka viņai ir arī meita un mazmeita, it kā par Gundegu saucot vai kā citādi. Skuķis mūsu vecumā, viņai ir arī brālis, vecāks par mums, vārdu gan nezinu. Tāpēc es domāju, kur tad Alfrēds ar Almu agrā rītā iziet no mājas, pa logu redzēju. Alma gan stāstīja, ka vīramāte švaka uz kājām, piedevām nejauku klepu dabūjusi. Ciemos braukuši. Še tev ciemos! Tagad “Zvirgzdiņi” tukši. Es biju aizbraukusi ar tēva velosipēdu uz turieni, pie viena arī uzzināju jaunumus. Tur nākšot dzīvot kāda ģimene, kad būšot novākti dārzi. Man tīri asaras saskrēja acīs. Visā vēl elpoja Alvīnestantes klātbūtne. Satriecoši, vai ne? Vienā mēnesī tik daudz jaunumu. Kā Tev iet? Vai skolai viss sagādāts? Man jau gribētos, lai mēs mācītos vienā skolā. Labi, lieku punktu. Gaidu vēstuli, sīkie sauc vēl nopeldēties.
Atā! Maija
P.S. Ja ko jaunu uzzināšu, tad rakstīšu ātrāk.”
Izlasīju vēstuli un domās kavējos pie Alvīnestantes. Vienā ziņā par Maiju jutos pārāka. Es zināju, ka Alvīnestantei ir mazmeita – man bija Gundegas fotokartiņa. Taču tas bija mans noslēpums. Man sāpēja sirds – tagad es zinu, kā tas ir. Tas, ka Alvīnestante vairs nedzīvo “Zvirgzdiņos”, mazināja cerību jebkad satikties ar Gundegu. Norijusi asaru kamolu, paklausīgi atsaucos uz mammas aicinājumu iet pusdienās. Pretī plūda pankūku smarža. Tobrīd man tās atgādināja ciemošanos pie Alvīnestantes „Zvirgzdiņos’’. Viena vasara manā mūžā bija pagājusi.
Skolā pamazām iedzīvojos. Mana solabiedrene Dace izrādījās tīri jauka meitene. Saprotams, ka nebija jau Maija, nemaz nerunājot par nezināmo Gundegu. Viņa man kļuvusi par noslēpumu glabātāju. Mājās vispirms parunājos ar Gundegu. Mamma nebeidza vien nobrīnīties, ka esmu sākusi tik čakli mācīties. Lielu uzmanību pievērsu vēsturei. Mans rokraksts bija kļuvis gandrīz par paraugu citiem. Vārdu sakot, centos Gundegas pēc, lai vēlāk nav jāsarkst, kad abas satiksimies. Galu galā nākamajā gadā jau mācīšos astotajā klasē. Gribējās Dacei pastāstīt par Gundegu, bet kaut kā vēl neuzdrošinājos to darīt. Vienīgi fizkultūra man nepatika, tāpēc izgudroju dažādus iemeslus, lai nebūtu jāvingro. Visbiežāk gāju pie skolotāja ar izteiksmīgu sejas izteiksmi. Reizi mēnesī tas izdevās, taču vienreiz misējās: biju aizgājusi divas reizes un skolotājs sūtīja pie skolas ārsta, lai kārtīgi izmeklē, jo tas vairs neesot normāli. Nosarkusi kā biete atzinos dakterei, kas par lietu. Par laimi, viņa mani saprata un uzrakstīja zīmi, ka pēc izslimotā plaušu karsoņa nav ieteicams apmeklēt fizkultūras stundas. Daļēji tā bija taisnība, jo es patiešām ātri noguru. Citādi viss gāja kā pa diedziņu.
Mājās mani gaidīja Maijas vēstule. Viņa bija čakla rakstītāja, taču šoreiz satura ziņā vēstule nebija gara, bet – intriģējoša. Maija rakstīja, ka Alfrēdonkulis esot bijis Sibīrijā, turklāt kopā ar Gundegas tēvu. Kaut kas traks! Lasīju tālāk: “To es nejauši uzzināju no Almastantes. Es biju aizgājusi pēc olām. Viņi abi tobrīd rosījās pa pagrabu. Kad jau biju uz kāpnītēm, dzirdēju, ka Almastante pārmetoši saka Alfrēdonkulim: “Vai nu pa to Sibīriju gana nepūlējies, ar tādu pašu kaiti mokās Ernests. Tie trakie gadi apraka ne vienu vien veselību.” Almastante pateica vēl vienu ļoti būtisku lietu. Gundegas mamma ar tēvu strādājot fermā. Gundega čakli mācoties, bet viņas brālis Oskars mācoties tehnikumā. Bet viņas māsa Liene vai apprecējusies, vai tikai precēšoties. Tas arī pagaidām viss! Gaidu no Tevis kādu ziņu! Maija”
Kopš tās dienas sāku vairāk interesēties par izvestajiem uz Sibīriju. Todien pēdējā stunda bija vēsture. Pēkšņi man iegribējās dzirdēt no skolotājas kaut ko vairāk par to, kādi cilvēki tika izvesti uz Sibīriju. Pacēlu roku, skolotāja laipni uzlūkoja un jautāja, ko es vēlos.
– Lūdzu, skolotāj, vai uz Sibīriju izveda tikai ienaidniekus?
Visi ieinteresēti skatījās manī.
– Ilze, tas gan neattiecas uz šīs dienas tematu, taču varu atbildēt, ka tā bija.
– Neticu! – es gandrīz vai izkliedzu šo vārdu un pati nobijos, ka sāks vēl izprašņāt, kāpēc tā jautāju, uzzinās par Gundegu.
Stāvēju pagalam nosarkusi un nelaimīga. Skolotāja skatījās manī, tad pārjautāja, kāpēc es tā domājot.
– Gadījās dzirdēt autobusā, divi onkuļi par to runāja.
Es runāju ātri un ticami, jo skolotāja pēc tam atviegloti uzelpoja. Viņas seja atmaiga, un, pienākusi klāt, gandrīz vai čukstus pateica:
– Turpmāk, Ilzīt, tādas lietas nerunā un nejautā, – un, ieskatījusies man cieši acīs, turpināja stundu.
Lai vai kā, tomēr man radās īpašas simpātijas pret šo skolotāju. Toreiz nenojautu, ka tieši viņa būs tā, kura pēc vairākiem gadiem savedīs kopā ar Gundegu.
Mājās vispirms aplūkoju Gundegas fotogrāfiju, tad atplēsu vēstuli no Maijas. Viņa rakstīja, ka skolā ejot labi, un nožēloja, ka nemācāmies kopā. Jautāja, vai es vasaras brīvlaikā apciemošu lauku radus. Tūlīt arī piebilda, ka labāk būtu, ja es paciemotos tieši pie viņas. Viņa arī atbrauktu ciemos pie manis. Man jau arī gribējās gan tā, gan tā. Viņa gaidīšot atbildi. Man kļuva bezgalīgi skumji, ka nekur šovasar netikšu, – mamma par to jau laikus brīdināja. Vēstulē uzaicināju Maiju paciemoties pie sevis. Sapratu jau, ka vecāki baidījās par manu reputāciju. Laiki, kā Maija mēdza teikt, nekādi mierīgie nebija. Es jau sapratu. Biju gudrāka, nekā varēja padomāt. Tīri intuitīvi jutu – nav vis tik labi, ka turu uz galda Gundegas fotogrāfiju. Tāpēc noliku dziļi kādā no savām slēptuvēm. Mamma taču strādāja pastā. Pirms tam no darba atlaida mammas kolēģi, jo neesot bijusi uzticama persona. Reiz pie mammas ienāca viena paziņa un it kā starp citu iejautājās, vai mēs klausoties “Amerikas balsi”. Mamma tikai nogrozīja galvu un teica, ka mums tik kvalitatīva uztvērēja nemaz nav un turklāt par savu zemi gribot vairāk zināt nekā par kādu tur tālu Ameriku. Pēc tam mamma brīdināja, lai es uzmanos savās runās.
Turpmāk vēl!
— Ieva Pētersone
