Nu jau pienācis jūlijs, bet īstas vasaras mums tā arī nav bijis. Arī dzīvē varam vilkt paralēles ar šo vasaras gaidīšanu. Mums daudziem šķiet, ka kaut kad nāks “siltāks laiks” – ar vairāk finansēm, vairāk mantas, vairāk veselības. Bet – mēs aizmirstam dejot lietū. Sēžam sabozušies un gaidām. Par šo gaidīšanu mums visiem ir kāds stāsts. Es zinu cilvēkus, kuri tad, kad ieej pie viņiem mājās, vienmēr uzsver, cik ļoti viņiem gribētos remontu un tad jau viss būtu daudz labāk. Mums visiem ir kaut kas, ko mēs gribētu un kas mums arī būs, bet cik gan enerģijas mēs atdodam tam, lai šajās gaidās piepilinātu kādu darvas karotīti. Vasara nenāk – viss ir slikti, drīz jau ziema. Nauda nenāk – viss ir slikti. Var būt tik tiešām slikti, bet gaidīšana ir tā, ar kuru mums jāiemācās sadzīvot. Mums, latviešiem, vienmēr šķiet, ka ir kaut kādas latiņas, kuras jāsasniedz, un, kamēr neesam sasnieguši savus “siltos laikus”, tikmēr mēs esam kaut kādā veidā nepilnīgi. No tā mums visiem būtu jāiemācās atsvabināties – no gaidām to negatīvajā aspektā. Nav nekā slikta tajā, ka kādam vēl nav izvēlēta profesija, kādam vēl dārzs nav izravēts, kādam vēl mājās nav eiroremonta vai arī nav savas automašīnas. Mēs to visu gribam un, pienākot labākiem apstākļiem, ja turpināsim cīnīties, to arī sasniegsim, bet tikai to gaidīšanu mums būtu jāmācās uztvert vieglāk un arī neskatīties uz citiem cilvēkiem caur savu gaidu brillēm. Izvairīsimies no jautājuma – kad tad beidzot… Un neuzdosim šādu jautājumu ne sev, ne citiem. Svarīgāk par “kad tad beidzot” ir tas, kas notiek tagad. Mēs mākam apzagt šo momentu un atstāt to bez graša pie dvēseles. Mēs visu laiku skrienam uz nākotni un kaut kā mums nekad īsti nav labi tur, kur mēs esam. Aiziesim tuvākajā laikā pie ezera vai upītes, apsēdīsimies un ieelpojot sev pateiksim – ar šo brīdi pietiek! Ar šo vasaru pietiek! Ar visu, kas ir te un tagad – pietiek. Kaut kādi eiroremonti, labāki darbi, citas krāsas un modeļu mašīnas – lai ilgas pēc tā visa neapzog mums šo brīdi, kurā viss, itin viss patiesībā ir kārtībā.
