“Akmens pie akmens, ķieģelis uz ķieģeļa – tā jūs pakāpeniski būvējat savu panākumu pili,” šādas rindas izlasīju kādā no dienas pareģojumiem astroloģiskajā dienasgrāmatā.
“Akmens pie akmens, ķieģelis uz ķieģeļa – tā jūs pakāpeniski būvējat savu panākumu pili,” šādas rindas izlasīju kādā no dienas pareģojumiem astroloģiskajā dienasgrāmatā. Tās lika man aizdomāties, ka tiešām mēs katrs pats kaļam savu laimi un būvējam savu pili. Viens to veido no oļiem, akmeņiem, cits no ķieģeļiem vai bluķiem. Tas, kādi ir celtniecības materiāli, ir atkarīgs no dažādiem faktoriem.
Iespējas mums visiem ir vienādas. Atšķirīgs ir veids, kā katrs tās izmanto. Varbūt daži centīsies man oponēt, minot atšķirīgo materiālo stāvokli ģimenē, kurā bērns dzimis. Saka – tas būtībā nosaka cilvēka dzīves ceļu. Bet, ja cilvēks cenšas, mācās un strādā, tad dzīvē no viņa kaut kas iznāk. Mēs visi zinām piemērus, ka vienas ģimenes locekļi, kam vecāki ir devuši vienādas iespējas, katrs tās ir izmantojis citādāk, un panākumu pils ir būvēta atšķirīga. Gribas jautāt, kas ir vainīgs? Un atbilde ir viena – cilvēks pats nosaka, kā veidojas viņa dzīve.
Mēs darām visu, lai uzbūvētu savu panākumu pili, bet ir cilvēki, kas mums cenšas traucēt, nojaucot pa kādam gabaliņam no mūsu celtnes. Šķiet, tieši tāpēc apkārtējie necenšas viens otram stāstīt par to, kas viņiem ir vai par savām iecerēm, jo baidās no skaudības vai arī no tā, ka nozags ideju un pārveidos par savējo.
Daudzi cilvēki, kas paši nespēj neko sasniegt, gaužas par dzīvi. Ja viņi uzzina, ka kāds brauc ceļojumā, ir nopircis, piemēram, māju vai tikai mēbeles, tie cilvēki nevar saprast, kur var iegūt naudu šādam pirkumam. Tāpēc mēs labāk klusējam (kad tas iespējams) un nestāstām par to, kas mums ir, lai nav lieki jāpaskaidro. Tas ir paradoksāli, ka cilvēkam ir gandrīz jākaunas par to, ko viņš ar darbu ir ieguvis.
Bet tāda ir dzīve.
